Language consultations: electronic database

Kā pareizi pierakstīt uzskaitījumu?

Iespējami divi uzskaitījuma pieraksta veidi.
Kolu lieto, ja seko uzskaitījums, kurā katra uzskaitījuma daļa apzīmēta ar skaitli, burtu vai citu tehnisku zīmi, un pēc kola, tāpat kā aiz komata un semikola, raksta ar mazo sākumburtu.
No ekspertu atzinuma secināts, ka:
1) bremzēšanas skaņas viņš nebija dzirdējis;
2) salonā mūzika nebija skanējusi.
Kolu aiz teikuma daļas pirms uzskaitījuma var arī nelikt, taču tādā gadījumā katra teikuma daļa jāveido kā patstāvīga vienība (par tādu uzskatāms arī uzskaitījuma pieraksts, pēc cipara liekot punktu un nākamo daļu sākot ar lielo sākumburtu).
No ekspertu atzinuma izdarāmi vairāki secinājumi.
1. Bremzēšanas skaņas viņš nebija dzirdējis.
2. Salonā mūzika nebija skanējusi.

• Skujiņa, V. Valsts valodas prasmei lietvedības dokumentos. Rīga : SIA Biznesa komplekss, 1993, 57. lpp.

Vārāmais sāls vai vārāmā sāls?

Pašlaik literārās valodas norma ir vārāmais sāls, jo vārds sāls ir vīriešu dzimtes vārds. Taču diskusijas par šo jautājumu nerimstas, daudzi uzskata, ka norma būtu jāmaina, jāatļauj paralēls abu dzimšu lietojums. Lai gan norma ir noteikta, lietojumā vienprātības joprojām nav.

Valodniece Dz. Paegle par sāls jautājumu raksta: „Mūsdienu literārajā valodā līdz pat 20. gs. 80. gadiem bija nostabilizējusies sieviešu dzimtes forma vārdu savienojumā vārāmā sāls, bet citi ķīmiskie sāļi tika lietoti vīriešu dzimtē, piemēram, nātrija sāls. Toreizējā Terminoloģijas komisija vēlējās vienādot „abu sāļu” dzimti un ieteica lietot vārāmais sāls un locīt to pēc vārda akmens parauga: N. kas? – sāls, Ģ. kā? – sāls, D. kam? – sālim, A. ko? – sāli, I. ar ko? – ar sāli, L. kur? – sālī. Pret šo ieteikumu iebilda daļa inteliģences, radās plašas diskusijas, tajās piedalījās arī toreizējā Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedra, kas sāls jautājumā deva šādu atbildi: „Valoda ir sistēma, bet svarīgi ir arī citi faktori – tradīcija, analoģija. Mūsdienu literārajā valodā ir stabila tradīcija lietot vārdu sāls sestās deklinācijas formā, un izlokšņu tradīcija to vairs nevar ietekmēt. Bez tam vārāmo sāli no citiem sāļiem nošķirt citā deklinācijā liek semantiskais pamats: valodas praksē vārāmo sāli nevar identificēt ar kādu citu, piemēram, sērskābes sāli, kas gan noder dažādās dzīves jomās, bet ne ēšanai.” Arī paši terminoloģijas speciālisti līdzīgas, bet nošķiramas lietas mēdz šķirt pēc dzimtes, piemēram, sprauds ‘bibliotēku kartotēkas iespraužamā plāksnīte’ un jebkura cita spraud(īt)e. Tomēr līdzīgā gadījumā viņi vārdu sāls nevēlas diferencēt. Valodas praksē vārdu sāls ar nozīmi ‘vārāmā sāls’ var lietot kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē, un vērot, kādā formā tas laika gaitā nostabilizēsies.” Savukārt LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja Valentīna Skujiņa uzskatīja, ka paralēlo formu lietojums ir novērsts un pieder pagātnei: „Vienādota ir arī vārda sāls dzimte vienskaitļa un daudzskaitļa formās, lai novērstu 50.–60. gados terminoloģijas praksē izplatīto formu variantumu un nekonsekvenci. Formu nekonsekvenci kaut kādā mērā paredzēja toreizējā norma: „tā sāls” (vārāmā) un „tas sālis” – „tie sāļi” ķīmijā. Vārda sāls dažu dzimtes un skaitļa formu sakritības dēļ šīs formas lielā mērā tika jauktas: tā sāls un tās sālis, tie sāļi un tas sālis, arī tas sāls. Turklāt nekonsekvence bija vērojama gan runas valodā, gan grāmatās. [..] Formu nekonsekvence īpaši traucējoša ir terminoloģijā. Tāpēc LZA Terminoloģijas komisija [20. gs.] 60. gadu beigās, apspriežot ķīmijas terminus, atzina, ka, tā kā latviešu valodas sistēmā lietvārdi parasti tiek lietoti vienā dzimtē, turpmāk terminoloģiskajā praksē vārds sāls visos gadījumos lietojams vienā – vīriešu – dzimtē formās tas sāls – tie sāļi. [..] Vīriešu dzimtes priekšrocības noteica vairāki motīvi: tās daļējā izplatība vienskaitlī un pārsvars daudzskaitlī, tās līdzskaņu celma locījumu paradigmas minimālā atšķirība no sieviešu dzimtes i-celma paradigmas, vairīšanās no homonīmiskās formas sālis u. c.”

• Paegle, Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. I daļa. Rīga : Zinātne, 2003, 33. lpp.
• Skujiņa, V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2002, 73. lpp.

Kā pareizi pabeigt vēstuli: ar cieņu vai cieņā?

Vai vēstules nobeigumā pēc ar cieņu vai cieņā liek komatu?

Vai diemžēl ir iespraudums, un to liek komatos? Šodien, diemžēl, ir pagalam nejauks laiks! – vai rakstīsim šādi?

• Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 259. lpp.
• Kalnača, A. Partikula. Latviešu valoda. Red. A. Veisbergs. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2013, 102.–103. lpp.
• Breņķe, I. Partikulas. Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 669.–678. lpp.
• Guļevska, D., Miķelsone, A., Porīte, T. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda. Rīga : Avots, 2002, 188. lpp.
• Ceplīte, B., Ceplītis, L. Latviešu valodas praktiskā gramatika. Rīga : Zvaigzne, 1991, 115.–119. lpp.
• Paegle, Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. I daļa. Rīga : Zinātne, 2003, 208.–209. lpp.