Language consultations: electronic database

Nosaukums rakstāms Eiropas valodu diena.

Latviešu valodā šķirami dažādi lielo sākumburtu lietojuma principi: lielo sākumburtu lietojums iestāžu rakstībā un svētku dienu rakstībā.
 

Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas diena;
Pasaules bišu diena;
Eiropas valodu diena;
Valmieras restorānu nedēļa.

Šim nosacījumam ir izņēmumi, kas arī nostiprināti normatīvajos aktos, piemēram:
Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena;
Latvijas Republikas Proklamēšanas diena.
 

Eiropas Latviešu apvienība;
Latvijas Nacionālā opera un balets;
Jelgavas Mākslinieku biedrība;
Gulbenes Mūzikas skola.

Kļūdainais rakstījums Eiropas Valodu diena, visticamāk, radies, piemērojot iestāžu nosaukumu rakstības principu. Valodu daudzveidības svētku rakstībā ievērojams svētku dienu rakstīšanas princips, turklāt jāņem vērā, ka tiek svinēta tieši Eiropas valodu dažādība, tātad nosaukums rakstāms: Eiropas valodu diena. 

Uzsvars liekams uz otrās zilbes: Rin'kēvičs.

Uzvārds Rinkēvičs ir slāvu cilmes uzvārds, kas formā Rinkevičius sastopams arī lietuviešu valodā. Lietuviešu valodā izskaņā -evičius patskanis e tiek pagarināts, tāpēc uzvārds latviešu valodā sastopams rakstījumā gan ar īsu, gan garu patskani e: Rinkevičs, Rinkēvičs.
Uzsvars uzvārdā Rinkēvičs liekams uz otrās zilbes: Rin'kēvičs.

Diena pirms Jāņiem, 23. jūnijs, ir Zāļu diena, un tās dienas vakaru dēvē par Zāļu vakaru vai par Jāņu vakaru.
24. jūnijs savukārt ir Jāņu diena. Te varam vilkt paralēles ar Ziemassvētkiem – 24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, savukārt Pirmie Ziemassvētki ir nākamajā dienā.

Ir vairākas versijas, kāpēc un kopš kura laika latviešu valodā Jāņus mēdz saukt par Līgo svētkiem (vai vienkārši par Līgo)*. Visticamāk, tas saistāms ar darbības vārda līgot nozīmi ‘dziedāt Jāņu dziesmas’, arī ‘svinēt Jāņus’.
Konstantīns Karulis raksta, ka darbības vārda „līgot nozīme ‘dziedāt Jāņu dziesmas; līksmoties Jāņu nakti’ izveidojusies ne vien saistījumā ar mitoloģiskajiem priekšstatiem vasaras saulgriežos, bet arī senajā izpratnē par dziedāšanu vai īpašu dziedāšanas veidu kā balss šūpošanu; semantiskas paralēles rāda verba [darbības vārda] locīt lietojums. Neatkarīgi no Jāņu tradīcijām līgot nozīmē ‘dziedot gavilēt’. Garlībs Merķelis 18. gadsimta beigās rakstīja, ka līgot ir „augstākajā pakāpē gavilēt” .. No līgošanas kā gavilēšanas izriet vārda līgo nozīme: tā ir verba locījuma forma, kas funkcionē kā dziesmu refrēns [piedziedājums] un reizē gaviļu sauciens.”

Latvijas austrumdaļā, aptuveni no Rīgas uz austrumiem, iedzīvotāju nosaukumiem parastākā izskaņa ir -ieši, kas pievienota vietvārda formai bez galotnes, piemēram, Cesvaine – cesvainieši, Kalsnava – kalsnavieši. Vietvārda galotnes priekšā iedzīvotāju nosaukumā k mēdz pārvērsties par c un g – par dz.
Tātad Ulbrokas iedzīvotāji ir ulbrocieši, un Lēdurgas iedzīvotāji ir lēdurdzieši.

Virsraksti, kuri veidoti kā piebilde ar tiešo runu bez pēdiņām, plašsaziņas līdzekļos sastopami it bieži. Visticamāk, autori izvairās no pēdiņu lietojuma, lai lieki nesaraibinātu tekstu.

No interpunkcijas viedokļa aiz kola lielā sākumburta lietojums nav pamatots, tātad šāds rakstījums formāli ir korekts: Jānis Bērziņš: brauksim lēnāk pār tiltu, draugi!

Savukārt pēc nozīmes virsraksts funkcionē kā tiešās runas teikums, kurā ir nosaukts runātājs un viņa sacītais, tātad pēc satura to ir iespējams uzskatīt par tiešās runas teikumu un lietot lielo sākumburtu aiz kola: Jānis Bērziņš: Brauksim lēnāk pār tiltu, draugi!

Šādas konstrukcijas latviešu valodā nav normētas, proti, nav noteikta nedz interpunkcija, nedz arī lielo sākumburtu lietojums tajās. Formāli aiz kola rakstāms mazais sākumburts, taču pēc nozīmes virsrakstā ir izteikts kādas personas sacītais līdzīgi kā tiešajā runā. Tātad būtu iespējams gan mazā, gan lielā sākumburta lietojums.