Language consultations: electronic database

Jā, teikumā visi vārdi ir pareizā formā.

Vārds miljons ir lokāmais skaitļa vārds. Lokāmajiem skaitļa vārdiem ir trīs deklinējamo vārdu (lokāmo nomenu, t. i., lietvārdu, īpašības vārdu, skaitļa vārdu) gramatiskās kategorijas: dzimte, skaitlis un locījums, piemēram, viens kurmis, četras žubītes.

Pamata skaitļa vārdiem šo kategoriju izpausme nav pilnīga, piemēram, vārdiem desmits, miljons, miljards piemīt tikai vīriešu dzimte, taču tiem ir vienskaitļa un daudzskaitļa formas, un vārdi lokāmi kā pirmās deklinācijas lietvārdi (pirmās deklinācijas lietvārdiem nominatīvā ir galotne -s/-š, piemēram, veikals, ceļš):

Savukārt lietvārds, ko lieto aiz skaitļa vārda miljons, lietojams daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram:
piezvanīt miljonam (dat. Kam?) iedzīvotāju (dsk. ģen. Kā?),
viņš ir nopelnījis vienu miljonu (akuz. Ko?) dolāru (dsk. ģen. Kā?). (Smiltniece 2013, 425)

Vārds sarunāt ir darbības vārds, kas pievieno papildinātāju akuzatīvā (sarunāt + ko?), piemēram, sarunāt tikšanos (akuz. Ko?) ar draugu, sarunāt interviju (akuz. Ko?) ministrijā.

Tātad minētajā teikumā Esmu jums sarunājis [vienu] miljonu koncertu! aiz sarunāt lietojams vārds miljons akuzatīva locījumā miljonu, kurš piesaistījis lietvārdu daudzskaitļa ģenitīvā koncertu.

Apaļa baltmaizīte ar plakanu maltas gaļas kotleti vidū ir burgers. Tas ir 1. deklinācijas lietvārds, tātad lokāms šādi.

Valodas praksē gan mēdz būt svārstības, un vārds nereti tiek locīts kā 2. deklinācijas lietvārds, piemēram, lielajam burgerim ir atlaide, ēdu burgeri, burgerī ir jaunas sastāvdaļas. Interesanti, ka Nacionālajā korpusu kolekcijā atrasto lietojumu skaits locījumos ir līdzīgs:
ēst burgeru – 9, ēst burgeri – 7,
burgeram – 63, burgerim – 45,
burgerā – 70, burgerī – 77.
 

Ievērojot valodas normu, burgers ir 1. deklinācijas lietvārds un lokāms šādi: šis ir gards burgers, lielajam burgeram ir atlaide, ēdu burgeru, burgerā ir jaunas sastāvdaļas.

Šajā virsrakstā ir divi gramatiskie centri: visi ir gudri un eksāmeni tiek vērtēti. Saiklis jeb atdala divas neatkarīgas teikuma daļas, tāpēc pirms tā ir liekams komats: Ne visi ir tik gudri, jeb kā tiek vērtēti eksāmeni.
Saiklis jeb parasti saista vienlīdzīgus teikuma locekļus, tāpēc mēdz uzskatīt, ka arī šajā gadījumā jeb saista divus vienlīdzīgus virsrakstus un pirms tā komats nav nepieciešams. Arī virsrakstiem ir noteikta struktūra, un uz virsrakstiem attiecas interpunkcijas normas, piemēram:
Jānis, Anna un Māris – komats starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem;
Jānis, Anna un Māris ir ceļā, un pasaule ir vaļā – komats starp neatkarīgām teikuma daļām;
Jānis, Anna un Māris ceļā, jeb pasaule ir vaļā – komats starp neatkarīgām teikuma daļām.

Uzvārdu rakstījums atbilstoši dzimtei latviešu valodā nav radies padomju laikos.

Ortogrāfijas komisija 1924. gada 30. janvārī ir pieņēmusi lēmumu par uzvārdu pareizrakstību, kurā noteikts, ka uzvārdi rakstāmi kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē. (Sk. Apskats. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 3, 01.03.1924.)
Lūk, svarīgākie Ortogrāfijas komisijas atzinumi.
1. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -is, piemēram, Gulbis, Alksnis, Freimanis, Cīrulis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -e, piemēram, Gulbe, Alksne, Freimane, Cīrule.
2. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -iņš, piemēram, Bērziņš, Māliņš, Kļaviņš, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -iņa, piemēram, Bērziņa, Māliņa, Kļaviņa.
3. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -(t)ājs vai -ējs, piemēram, Arājs, Slaucītājs, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -āja, -ēja, piemēram, Arāja, Slaucītāja.
4. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -ais, piemēram, Stiprais, Salnais, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -ā, piemēram, Stiprā, Salnā.
5. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -nieks, piemēram, Pilsētnieks, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -niece, piemēram, Pilsētniece.
6. No slāvu valodām cēlušies uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -skis vai -ckis, piemēram, Sokolovskis, Ruckis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -ska vai -cka, piemēram, Sokolovska, Rucka.
7. Par pārējiem uzvārdiem pieņem šādu vienbalsīgu lēmumu: pārējie vīriešu kārtas uzvārdi sieviešu kārtā rakstāmi ar galotni -a vai -e.
8. Sieviešu dzimtes vārdi kā uzvārdi paturami negrozīti arī vīriešiem, jo mums ir tādi vīriešu dzimtes [mūsdienās – kopdzimtes] vārdi, bet var tos rakstīt arī ar vīriešu kārtas galotni, piemēram, Jānis Eglīte un Jānis Eglītis.

Ierēdniecība tolaik nav bijusi mierā ar Ortogrāfijas komisijas lēmumu, un diskusijas turpinājušās. 1927. gadā tiek izdots „Likums par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos”, kurā Ortogrāfijas komisijas lēmums ņemts vērā tikai daļēji, 5. punktā norādot, ka sievietes uzvārdu sieviešu dzimtē pēc vēlēšanās iespējams ierakstīt iekavās.
1. Visos valsts valodā sastādāmos dokumentos personas vārds un uzvārds rakstāms latviešu pareizrakstībā.
2. Vīrieša vārds un uzvārds rakstāms ar latviešu valodas galotni. Latgaliešu vārdi un uzvārdi rakstāmi viņu izloksnē.
3. No svešas valodas ņemts vārds un uzvārds rakstāms, kā izrunā latviešu valodā, pieliekot lokāmam vārdam un uzvārdam attiecīgu galotni.
4. Uz vēlēšanos ikkatras personas vārds un uzvārds iekavās rakstāms viņa parastā rakstībā.
5. Sievietes uzvārds rakstāms tāpat kā attiecīgas dzimtas vīrieša uzvārds ar nominatīva galotni. Uz vēlēšanos sievietes uzvārds iekavās rakstāms ar sieviešu kārtas vārda galotni.
6. Ikkatrai personai ir tiesība parakstīties arī dokumentos viņai parastā veidā.
7. Instrukciju šī likuma izvešanai dzīvē un atsevišķu uzvārdu rakstības nokārtošanai izdod iekšlietu ministrs.

Tas, ka valodnieki uzstājuši uz sieviešu dzimtes galotņu lietošanu, manāms arī publikācijās pēc šī likuma, piemēram, profesora Ernesta Bleses rakstā „Daži atgādinājumi par uzvārdu rakstību”. (Pašvaldības Darbs, Nr. 5, 01.05.1933.)

Uzvārdu jautājums vairs oficiālos lēmumos netika aktualizēts līdz 1941. gadam, kad Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija izveidotā Vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu pareizrakstības komisija publicēja atzinumus par vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu rakstību, kuros minēts, ka visi latviešu priekšvārdi un uzvārdi rakstāmi ar latviešu galotnēm, tāpat tajos teikts: „Noteikumi nokārto arī sieviešu uzvārdu rakstību, nosakot, ka sievietēm ir tiesības prasīt, lai viņu uzvārdus dokumentos raksta ar sieviešu dzimtes galotnēm, piem., Anna Kalēja, Berta Rūmniece. Sievietēm, kas to nevēlas, atstājama vīriešu dzimtes forma: Anna Kalējs.” (Padomju Latvija, Nr. 112, 11.05.1941.)

Pēc neatkarības atjaunošanas vārdu un uzvārdu rakstību latviešu valodā regulē Ministru kabineta noteikumi: vispirms 1996. gada 14. maija „Noteikumi par vārdu un uzvārdu identifikāciju dokumentos”, tad 2000. gada 22. augusta „Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju”, un šobrīd spēkā ir 2004. gada 2. marta „Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī identifikāciju”. Šajos noteikumos norādīts, ka personvārdus iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā, tiem ir vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, kā to valodnieki ir ieteikuši jau pagājušā gadsimta 20. gados.

Uzvārdu došanas tradīcija latviešu valodā nav tik sena (Kurzemē un Vidzemē uzvārdus lielākā daļa iedzīvotāju ieguva tikai 19. gadsimtā), tā veidojusies citu valodu ietekmē, un nereti visai dzimtai dots viens uzvārds bez galotnes vai ar vīriešu dzimtes galotni. Tomēr latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes, kuras rāda vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, bet svešvārdos iespējamas nelokāmās galotnes.

Vārdi un uzvārdi ir valodas elementi, kas tiek iekļauti valodas sistēmā, un sieviešu uzvārdu lietojums ar vīriešu dzimtes galotnēm ir pret latviešu valodas garu.

Naratīvs atkarībā no konteksta var būt vēstījums, stāstījums, arī ziņas, nostāja, informācija, apskats, propaganda.

Vārda naratīvs pamatā ir viduslaiku latīņu valodas vārds narrativus ar nozīmi ‘vēstījošs’, un tas tiek lietots ar nozīmi ‘stāstījums, vēstījums’. Sociālajās un humanitārajās zinātnēs naratīvs ir bieži lietots termins, tiesa, piemēram, promocijas darbā „Stāstījuma struktūra, stāstītāja un stāstījuma līmeņi Andras Neiburgas prozā” Jānis Ozoliņš naratīva jēdziena vietā iesaka lietot latvisko stāstījums.

Vispārlietojamā nozīmē ar svešvārdu naratīvs apzīmē vēstījumu par kaut ko, piemēram, Nacionālajā korpusu kolekcijā ir dažādi piemēri:

Latviešu kultūras naratīvi kopš 19. gadsimta uzsver latviešu piederību laukiem un zemniecībai un atkārto domu, ka latvietība ir saistīta ar zemi un zemes darbiem. (LVK2022)

Tāpēc telpa, kuru piedāvā māksla, ir ļoti svarīga telpa kritikai un izvērtēšanai, kas ir nozīmīgi tādas pasaules kontekstā, kura ar katru dienu arvien vairāk tiek polarizēta, kad naratīvi, kurus rada politiķi un mediji, bieži vien uzstāj, ka lietas ir vai nu melnas, vai baltas. (Tīmeklis2020)

Pēdējos gados vārda naratīvs lietojums vērsies plašumā, vietumis, šķiet, tas nomainījis vārdu diskurss, kas bijis populārāks pirms kādiem 10 gadiem. Bieži lietots ir vārdu savienojums Kremļa naratīvs, proti, vēstījums, kuru plašākai sabiedrībai nodod Krievijas valdība, Krievijas īstenotā propaganda plašsaziņas līdzekļos, piemēram, Nacionālajā korpusu kolekcijā atrodami vairāki desmiti piemēru no ziņu portāliem:

Līdz kodoltriecienam Krievijas karā pret Ukrainu vēl tāls ceļš ejams, jo Krievijai ir vēl daudz neizmantotu ekonomisko sviru, ko likt lietā pret Rietumiem, uzskata Rajevs. Pamiers iekļaujas Kremļa naratīvā, ka Krievijas armijas mērķis ir „sakārtot Ukrainu”. Pamieru tā pasniegtu kā savu „labo gribu”, lai izvairītos no civiliedzīvotāju upuriem, papildina Rajevs. (Ziņas)

„Kanāliem, kuros parādās Kremļa naratīvs, nevajadzētu būt pieejamiem kabeļu operatoru un citu televīzijas pakalpojumu sniedzēju pamatpiedāvājuma kanālu paketē,” iepriekš norādījis par likumprojekta virzību Saeimā atbildīgās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš. (Ziņas)

Valodā mēdz ienākt modes svešvārdi, kuru izmantojums ir biežs, taču nozīme aizvien vairāk izplūst, jo ar šo vārdu izlīdzas, lai nemeklētu konkrētākus, precīzākus pašu valodas vārdus vai kādus citus ierastākus svešvārdus. Ar naratīvu apzīmē vēstījumu, stāstījumu, arī ziņas, nostāju, informāciju, apskatu, propagandu.