Language consultations: electronic database

Pilates ir fizisku vingrinājumu komplekss, ar kura palīdzību, izmantojot dažādus palīglīdzekļus, tiek attīstīta izturība un trenētas atsevišķas muskuļu grupas, pareiza elpošana. Vārds radies no metodes pamatlicēja, vācu izcelsmes amerikāņu fizkultūras instruktora Džozefa Humberta Pilatesa (Joseph Humbertus Pilates) uzvārda. Lai gan pilates sākotnēji latviešu valodā ienācis kā tiešs pārcēlums no metodes pamatlicēja uzvārda, laika gaitā tas iekļāvies latviešu valodas sistēmā, un nu tiek uzskatīts par 5. deklinācijas daudzskaitlinieku, tātad lokāmu lietvārdu.
Tātad vārds pilates latviešu valodā ir lokāms: pilašu nodarbība, eju uz pilatēm, apmeklētu pilates, vakar biju pilatēs/pilašu nodarbībā.

Uzvārds Platacs ir saliktenis, kas sastāv no daļām plats + acs. Tā kā vārds acs ir 6. deklinācijas lietvārds, uzvārds lokāms pēc 6. deklinācijas parauga, atšķirības vīriešu un sieviešu dzimtē ir tikai datīvā:

Valodas praksē, iespējams, vīrieša uzvārds biežāk locīts pēc 1. deklinācijas parauga (kā plecs, špics), jo nav pievērsta uzmanība salikteņa otrās daļas -acs semantikai. Gramatiski gan tādi uzvārdi kā Baltauss, Dzelzs, Grants, Klints lokāmi pēc 6. deklinācijas parauga.

Preču vai pakalpojumu apmaiņa bez naudas kā maksāšanas līdzekļa izmantošanas ir bārters. Vārds aizgūts no angļu valodas vārda barter. Latviešu valodā aizguvuma bārters vietā iespējams lietot arī vārdu prečmaiņa.

Vārds apostille ir franču valodas vārds, ko lieto dokumentos kā apliecinājuma atzīmi ar juridisku spēku. Dokumentu legalizācijas likumā ir teikts: „1) apliecinājums (apostille) – atbilst 1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencijā par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasības atcelšanu lietotā attiecīgā termina skaidrojumam.”
Lai gan valodas praksē nereti locīts pēc 5. deklinācijas paradigmas, vārds apostille ir pārcēlums no franču valodas līdzīgi kā latīņu a priori, itāļu crescendo u. tml., un tas tekstā lietojams nemainīgā formā un rakstāms slīprakstā: apostille.

Latviešu periodikā vārds eiropisks atrodams kopš 19. gadsimta 60. gadiem, savukārt eiropeisks – kopš 70. gadiem. Tātad jau kopš 19. gadsimta otrās puses abi aizguvumi ir konkurējuši (sal. krievu европейский, vācu europäisch).
20. gadsimta 30. gados vairākās publikācijās periodikā (piemēram, „Valodnieka piezīmes”, „Valodas prakses jautājumi”, „Mūsu valodas kļūdas”) stingri norādīts, ka vienīgais pareizais variants ir eiropisks, jo atvasinājums darināts ar -isks (algebrisks, eiropisks, romisks).* Pie šī atvasinājuma arī palikts trimdā, kur Latviešu valodas krātuves 1942. gadā publicētā „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” izdota vairākas reizes.
Tikmēr Latvijā gadu gaitā nostiprinās atvasinājums eiropeisks kā skaidrojošajās, tā pareizrunas un pareizrakstības vārdnīcās. Tas droši vien izskaidro, kāpēc Nacionālajā korpusu kolekcijā eiropeisks pārliecinoši prevalē pār eiropisks (atbilstoši 5000 pret 200). Te gan jāpiebilst, ka 80. gados Aina Blinkena eiropeisks un eiropisks minējusi pie problemātiskiem gadījumiem īpašības vārdu atvasināšanā no aizgūtiem lietvārdiem, tomēr mūsdienu latviešu valodas normām atbilst atvasinājums eiropeisks.

*Tā norādīts 1935. gada 7. novembra Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļas sēdes protokolā. Sēdes vadītājs bijis Jānis Endzelīns, un, visticamāk, tas arī ietekmējis vairāku publikāciju tapšanu.