Language consultations: electronic database

Valodas praksē gadījumos, kad lietots vārdu savienojums vārdā A, bieži sastopams komats, kas likts, iespējams, vārdā A uzskatot par kādu reducētu sintaktisku vienību, piemēram, Cilvēks, [kam] vārdā Oto; Ielas kaķis, [saukts] vārdā Bobs. Vārdu savienojums vārdā A nav uzlūkojams par kādu atsevišķu sintaktisku vienību, kā, piemēram, savrupinājumu vai palīgteikumu. Tas ir nedalāms, leksikalizēts vārdu savienojums, kas ar pieturzīmēm no pārējā teksta nav atdalāms.
Tātad nosaukumi rakstāmi Cilvēks vārdā Oto, Ielas kaķis vārdā Bobs, Vīrs vārdā Ūve.

Diena pirms Jāņiem, 23. jūnijs, ir Zāļu diena, un tās dienas vakaru dēvē par Zāļu vakaru vai par Jāņu vakaru.
24. jūnijs savukārt ir Jāņu diena. Te varam vilkt paralēles ar Ziemassvētkiem – 24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, savukārt Pirmie Ziemassvētki ir nākamajā dienā.

Ir vairākas versijas, kāpēc un kopš kura laika latviešu valodā Jāņus mēdz saukt par Līgo svētkiem (vai vienkārši par Līgo)*. Visticamāk, tas saistāms ar darbības vārda līgot nozīmi ‘dziedāt Jāņu dziesmas’, arī ‘svinēt Jāņus’.
Konstantīns Karulis raksta, ka darbības vārda „līgot nozīme ‘dziedāt Jāņu dziesmas; līksmoties Jāņu nakti’ izveidojusies ne vien saistījumā ar mitoloģiskajiem priekšstatiem vasaras saulgriežos, bet arī senajā izpratnē par dziedāšanu vai īpašu dziedāšanas veidu kā balss šūpošanu; semantiskas paralēles rāda verba [darbības vārda] locīt lietojums. Neatkarīgi no Jāņu tradīcijām līgot nozīmē ‘dziedot gavilēt’. Garlībs Merķelis 18. gadsimta beigās rakstīja, ka līgot ir „augstākajā pakāpē gavilēt” .. No līgošanas kā gavilēšanas izriet vārda līgo nozīme: tā ir verba locījuma forma, kas funkcionē kā dziesmu refrēns [piedziedājums] un reizē gaviļu sauciens.”

Latvijas austrumdaļā, aptuveni no Rīgas uz austrumiem, iedzīvotāju nosaukumiem parastākā izskaņa ir -ieši, kas pievienota vietvārda formai bez galotnes, piemēram, Cesvaine – cesvainieši, Kalsnava – kalsnavieši. Vietvārda galotnes priekšā iedzīvotāju nosaukumā k mēdz pārvērsties par c un g – par dz.
Tātad Ulbrokas iedzīvotāji ir ulbrocieši, un Lēdurgas iedzīvotāji ir lēdurdzieši.

Ja stāstījuma teikums beidzas ar saīsinājumu, aiz kura likts punkts, tad vēl viens punkts teikuma beigās nav nepieciešams. Beigu pieturzīme lietojama tikai jautājuma vai izsaukuma teikuma beigās.

Tātad teikumi būtu rakstāmi šādi.
Vai mežā ir lapsas, zaķi, vilki u. c.?
Mežā ir lapsas, zaķi, vilki u. c.!
Mežā ir lapsas, zaķi, vilki u. c.