Language consultations: electronic database

Pareizas ir abas skaitļa vārda trīs datīva formas – gan trim, gan trijiem.

Izvēloties paplašināto skaitļa vārda formu, jāievēro atbilstošā lietvārda dzimte, piemēram, trijiem zēniem un trijām meitenēm.

Latviešu literārās valodas tradicionālā norma nosaka adverbiālā ģenitīva lietojumu ar darbības vārdu nebūt, trūkt, netrūkt, vajadzēt, pietikt, nepietikt personu formām. Mūsdienu literārajā valodā šī norma parasti tiek ievērota saistījumā ar darbības vārdiem nebūt, trūkt, netrūkt, pietikt, nepietikt:
zirgam nav naudas;
mums trūkst draugu;
viņiem pietiek izklaižu.
Savukārt ar darbības vārdiem vajadzēt, nevajadzēt mūsdienu valodā ģenitīvu bieži ir aizstājis akuzatīvs. No valodas normas viedokļa ar šiem darbības vārdiem iespējams lietot gan ģenitīvu, gan akuzatīvu:
man vajag naudas un man vajag naudu;
Kārlim nevajag naža un Kārlim nevajag nazi.

Teikuma beigās pirmo lieto to pieturzīmi, kas izsaka galveno modalitāti, un parasti tā ir jautājuma zīme.

A. Blinkena norāda: „Tādu īsto jautājumu beigās, kurus runātājs izsaka afekta stāvoklī, iespējams lietot arī izsaukuma zīmi vai arī vienlaikus izsaukuma zīmi un jautājuma zīmi. [..] Ja teikumā nav formālo jautājuma modalitātes pazīmju, reizē jautājuma un izsaukuma modalitāti var parādīt abas pieturzīmes – jautājuma zīme un izsaukuma zīme, turklāt pirmā parasti nostājas tā pieturzīme, kas izsaka galveno modalitātes veidu – parasti – jautājuma zīme. Tik agri?! Par jaunu?! Ja teikums galvenokārt domāts kā izsaukums un tikai ar zināmu jautājuma pieskaņu, retumis iespējama pirmajā vietā izsaukuma zīme. Ko tas nozīmē!?”

Vārds ambiciozums norāda uz pilnīgu īpašības ambiciozs abstrakciju (līdzīgi kā cēls – cēlums; cildens – cildenums; labs – labums).
 
Ambiciozs (vācu ambitiös) – ‘godkārīgs; tāds, kam ir ambīcijas, kas cenšas kaut ko sasniegt galvenokārt aiz godkārības’.
Atvasinājumus ar -ums mūsdienās plaši lieto gan abstraktu, gan konkrētu pazīmju nosaukšanai. D. Nītiņa par šādiem atvasinājumiem raksta: „Lai gan atvasinājumi ar -ums bieži vien ir diezgan smagnēji, neizceļas ar kādu īpašu eleganci un iespēju īsināt izteiksmi, ekonomēt valodiskos resursus, oficiālā stilā vai lietišķa cilvēka valodā tie parasti ir samērā izplatīti.”