Language consultations: electronic database

Priekšmeti ir salīdzināmi.

Gan salīdzinošs, gan salīdzināms ir divdabji.
Divdabis ar -ošs, -oša – darāmās kārtas tagadnes divdabis nosauc priekšmeta stāvokli, kādā tas atrodas kādu laiku. Stāvoklis izpaužas kā verbāla pazīme runas laikā, tagadnē, piem., lūstošs zars, plūstoša balss, jautājošs skatiens, dilstošs mēness – tāds, kas patlaban lūst, plūst, jautā, dilst.
[..] Mūsdienu literārajā valodā ierobežojumi šo divdabju formu veidošanā transitivitātes [pārejošu un nepārejošu darbības vārdu sakarā] dēļ vairs nepastāv, tomēr ir ieteikumi tos pārāk bieži nelietot, jo divdabju izskaņā -ošs,-oša ir līdzskanis š, kas bojā valodas labskaņu.
Divdabji ar -ams, -ama, -āms, -āma – ciešamās kārtas tagadnes divdabji nosauc darbību vai stāvokli kā pazīmi, kas ir patstāvīga, būtiska. Piemēri: izīrējama istaba, ēdama sēne – tāds, kam piemīt pazīme – izīrēt, ēst. Kā ciešamās kārtas divdabjus tos biežāk lieto pasīva nozīmē, piem., kopjams slimnieks, auklējams bērns, lasāmā grāmata.

Par vārdu salīdzināms jaunākajā – „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” – atrodama šāda informācija (līdzīgi vārds skaidrots arī iepriekš izdotajā „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”) :
salīdzināms -ais, salīdzināma -ā, divd. īp. nozīmē; salīdzināmi apst. Saistīts ar savstarpējā sakara noskaidrošanu starp parādībām. Salīdzināmais spektrs. Salīdzināmie paraugi. Salīdzināmā metode. Baltu valodu salīdzināmā pētīšana. Salīdzināmā filoloģija. Salīdzināmā pakāpe val. – gramatiska kategorija, kas atspoguļo īpašības salīdzinājumu, gradāciju.

Līdz 1.gadsimtam p.m.ē. burta y latīņu alfabētā nebija. Cēzara un Cicerona laikā, paplašinoties Romas Republikas robežām un iekļaujot grieķiski runājošās zemes, no grieķu valodas aizgūto vārdu pierakstam latīņu alfabēta galā tika pievienoti divi burti – y un z (z latīņu alfabētā tika atjaunots – tas burta g vietā bija bijis līdz 3. gadsimtam p.m.ē.). Latīņu valodas vārdos burta y nebija, un, ieviešot to latīņu alfabētā, to nesauca par ipsilonu kā grieķu burtu, bet gan par grieķu i – i graeca. Šādi to romāņu valodās sauc arī šodien, piemēram, franču i grecque vai spāņu i griega. Latviešu valodā burta nosaukums aizgūts no latīņu valodas, taču rakstāms vienā vārdā – igrek vai igreks.
Nav iemesla y izrunāt kā angļu valodā – [ˈwaɪ] –, jo, līdzīgi kā citos saīsinājumos vai modeļu nosaukumos, burtus saucam vai nu kā latviešu valodā (CV – [cē vē], H&M – [hā un em]), vai, ja latviešu alfabētā atbilstošā burta nav, raugāmies pēc grieķu (Π – pī, Σ – sigma) vai kāda cita alfabēta rakstu zīmes nosaukuma.

Salikteņa rakstība iespējama gan ar lielo, gan mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Tamāra Porīte rakstījusi: „Īpašvārdi ir pamatā daudziem sugasvārdiem. Īpašvārdu pāreja sugasvārdos ir saistīta ar vārda semantizāciju, kad īpašvārds kļūst par vārdu ar pilnu semantisko struktūru. Šis process noris pakāpeniski. Kaut arī kāds īpašvārds pēc savas funkcijas valodā ir jau kļuvis par sugasvārdu, tomēr valodas lietotāji to vēl ilgu laiku uztver kā īpašvārdu. Rakstībā tas atspoguļojas lielo sākumburtu lietošanā. [..]” (Porīte 1970, 16)
Tādējādi varētu uzskatīt, ka ir iespējama paralēlrakstība – Austrasbērni un austrasbērni – gan ar lielo, gan mazo sākumburtu.
Nepārprotami rakstāms saliktenis, jo tie noteikti nav (konkrētas sievietes) Austras bērni un tas gan varētu radīt pārpratumus. Strīdīgs ir jautājums, vai jēdziens austrasbērni  ir tiktāl semantizējies, ka to vairs nesaista ar Austru, tāpēc noteiktu normu šādā gadījumā nav.

„.. [L]ietojumā nav īpašvārdu, bet gan sugasvārdu funkcija, jo šie vārdi savā jaunajā leksiski semantiskajā lietojumā ir zaudējuši svarīgu attiecīgā īpašvārda pazīmi, proti, ka tie var attiekties uz vienu konkrētu personu. Šo personvārdu semantizēšanās pamatā ir attiecīgā priekšmeta vai parādības vienas vai vairāku pazīmju vispārināšana, attiecināšana uz vientipa priekšmetu vai parādību grupu. Tieši vārda jēdzieniskā nozīme norobežo īpašvārdus no sugasvārdiem. Taču robeža starp īpašvārdiem un sugasvārdiem bieži vien ir plūstoša” (Porīte 1970, 19.lpp.)
Kad pašreizējie Austras Pumpures audzēkņi sāks tālāk mācīt (un to jau dara) nākamos dziesminiekus, tie noteikti būs austrasbērni  (analoģiski ar jāņabērniem). Pašlaik patiešām var rakstīt divējādi.

Meklējot jaunākajos avotos, līdzīgs skaidrojums minēts V. Skujiņas  „Latviešu terminoloģijas izstrādes principos”. Tur autore skaidro vairākus apelativācijas piemērus:
„Afiksālā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana atvasinātos sugasvārdos: Avicenna – avicennīts, Bagratins – bagrationīts [..], bakuņinisms, rainistika.
Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana salikteņtermina apzīmējošā komponentā: glaubersāls, kaplānturbīna, vatmaņpapīrs. Šādiem salikteņiem nereti pamatā ir attiecīgās vārdkopas ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā, un tie darināti latviešu valodā: Glaubera sāls – glaubersāls, Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs.” (Skujiņa 2002, 69.–70.; 99.–100. lpp.)
Kopumā iespējama salikteņa rakstība gan ar lielo, gan arī ar mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Vārdkopterminos nostiprinājies viena vai otra vārda lietojums, savukārt vispārlietojamā leksikā tie var būt sinonīmi.

Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā sniegtas šādas vārdu ārvalstis un ārzemes nozīmes.
Ārvalsts – ‘cita valsts’.  Piemēram, mašīna ar ārvalsts numuru. Ārvalstu delegācijas. Ārvalstu mediji, investīcijas. Iepirkt no ārvalstīm elektroenerģiju.
Ārzemes – ‘zemes, valstis, kas atrodas aiz savas zemes, valsts robežām’. Ārzemju ražojums. Ārzemju ceļojums. Studēt ārzemēs.

No tā secinām, ka vārdu skaidrojums ir visai tuvs. Lielākā atšķirība –  ārzemes ir daudzskaitlinieks, to lieto, runājot par vairākām valstīm vai arī nenosaucot konkrētu valsti.
Ārvalsts (vairākas ārvalstis) iespējams lietot gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī.
Tāpēc iespējami gadījumi, kad abi vārdu nozīmes pārklājas, piem., uzņēmām ārzemju delegāciju vai ārvalstu delegāciju.