Language consultations: electronic database

Vārds savpatns periodikā atrodams no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pirmie pieminējumi liek domāt, ka šo vārdu sācis lietot Imants Ziedonis (tas atrodams darbā „Kurzemīte”). Pēcāk atrodami arī raksti, kuros minēta šī vārda nozīme, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas svētku uzrunā Latvijai 80. gadadienā:

Latvijas institūtam ir uzticēts organizēt un pasūtināt pētījumus, lai noteiktu Latvijas savpatnās, resp., vienreizējās (unikālās) vērtības salīdzinājumā ar citām valstīm un lai tās formulētu ārvalstniekiem saprotamā un saistošā veidā. (Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs)

Rakstā „Mums jāsauc pašiem sevi vārdā. Divdesmit divas sarunas ar Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāju dzejnieku Imantu Ziedoni” sarunā ar Annu Rātu Ziedonis arī atbild, ko viņš dēvē par savpatnību:

Anna Rāta: Es vismazāk no jūsu spalvas gaidīju tādus vārdus kā integrācija un identitāte. Vārdnīcā ir rakstīts – tāpatība. Kas tad tā latviskā tāpatība būtu? Varbūt var teikt savdabība. Latviešiem ir savdabīgas kultūras vērtības, kādu nav citiem.
Imants Ziedonis: Domāju, ka tā ir savpatnība.
[..]
Imants Ziedonis: Kas mūsu latviešu valodā jums kā valodniecei liekas vissavpatīgākie momenti, kuru citās valodās nav?
Anna Rāta: Es jau teicu – Jelgava, Daugava. Tur ir daktils. Tā jau ir mūzika. Latviešu valoda ir muzikāla.

20. gadsimta 90. gados arī iznākusi sešu grāmatu sērija „Savpatna vērtība Latvijā”, kuras galvenais redaktors arīdzan ir Imants Ziedonis. Sērijas pirmās grāmatas „Rīgas priede” ievadā viņš raksta:

„Šī ir mazu grāmatiņu sērija par savdabīgajām latviešu kultūras vērtībām. Katra tā ir veltīta kādam vienam kultūras fenomenam, lietai, mantai vai tautas dzīves principam. Varētu teikt, ka tās ir mūsu savpatnās „pazīšanās zīmes”, ar kurām mēs „šķērsojam apvārsni” un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā. Dabas vienotais modelis paģēr mazo struktūru daudzveidību, jo tikai mazo vienību daudzveidība un iespējami dažādāks daudzums nodrošina lielajai vienībai (lasi – tautu kopībai) „materiāla pretestības” spējas. To var saukt arī par sērkociņu kastītes nesalaužamības principu. Šīs mazās grāmatiņas izcels dažu labu kultūras brīnumu no latvisko vērtību krātuves.”

Vārds nav lietots bieži, Nacionālajā korpusu kolekcijā tas minēts tikai astoņas reizes, tīmeklī ar šo vārdu atrodami vēl daži piemēri:

Viņa materiāls bijis ~500 no latv. folkloras krātuves līdzņemtie melodiju noraksti, kā arī pēckara Rīgā izdotās Emiļa Melngaiļa krājuma publikācijas. Uz to pamata tapuši priekšlasījumi un pētījumi, aranžējumi balsij un klav., savpatns mūz. stils. (Literatura.lv)

Izņēmums Latvijas mūzikā, kuram līdzīgu neatrast. Vienmēr nedaudz ārpus visa esošs, savpatns, noteikts un reizēm pat skarbs savās dziesmās un mērķtiecībā, bet tajā pašā laikā saviem mazbērniem mīļš un sirsnīgs vectētiņš ar veselīgu humora izjūtu. (Austrasbiedriba.lv)

Sāremā ir kļuvusi par tūristu apmeklētu vietu, jo tai ir savpatns, neatkārtojams šarms, kuru, iespējams, reizēm pat neizprast līdz galam. (Nra.lv)

Kā rāda skaidrojumi rakstos un piemēri, vārda savpatns nozīme ir ‘raksturīgs tikai konkrētajam subjektam, kas to atšķir no citiem’, arī ‘savdabīgs, īpatnējs, specifisks, unikāls’.

Aizguvumi latviešu valodā tiek fonētiski atveidoti atbilstoši vārda izrunai avotvalodā. Taču, ja vārda pamatā ir klasisko valodu (latīņu un grieķu) izcelsmes vārdi, tad uz jautājumu nav tik vienkārši atbildēt.

Ja vārda pamatā ir latīņu un grieķu izcelsmes vārdi, aizgūstot latviešu valodā, tradicionāli tos bieži vien fonētiski atveido atbilstoši izrunai latīņu vai grieķu valodā, īpaši tad, ja valodā jau ir citi aizguvumi, kuros ir šīs vārddaļas (ja vārdu scientology atveidotu atbilstoši izrunai angļu valodā, vārda otra daļa būtu jāatveido -lodžija). Piemēram, no franču valodas vārda accélération (latīņu val. acceleratio ‘paātrināšana’) aizgūtais vārds latviešu valodā ir akcelerācija, nevis akselerācija, no angļu valodas aizgūtais termins sequencing latviešu valodā ir sekvencēšana, nevis sekvensēšana.

Nav vēlams, ja vienas saknes vārdi valodā lietoti atšķirīgi, piemēram, akcelerācija un akselerators. Lai gan valodas praksē šādi gadījumi ir, piemēram, akselerators/akcelerators, akselogrāfs, akselometrs, akcelerometrs, tomēr tādējādi nav skaidrs, kā kurā gadījumā vārds rakstāms.

Aizguvuma varianta ienākšanu valodā var ietekmēt arī dominējošās starpniekvalodas, piemēram, agrāk vācu un krievu valoda, mūsdienās – angļu valoda.

Vārdnīcās angļu scientology (latīņu val. scientia ‘zināšanas, zinātne’ + grieķu val. logos ‘jēdziens, mācība’) atbilstošais latviešu valodas vārds ir norādīts scientoloģija. Valodas praksē sastopams arī šī termina lietojums atbilstoši vārda pirmās daļas izrunai angļu valodā – saentoloģija un saientoloģija, taču šāds lietojums normatīvos latviešu valodas avotos nav apstiprināts.

Sarunvalodā humpala nozīmē ‘veikals, kurā pārdod lietotu apģērbu, apavus u. tml. preces’, arī ‘apģērbs, apavi u. tml., kas iegādāti lietotu preču veikalā vai saņemti humānās palīdzības veidā’. Vārds darināts no vārdu savienojuma humānā palīdzība. Jāatceras, ka humpala ir sarunvalodas vārds. Literārajā valodā sakāms lietotas preces, lietoti apģērbi, arī lietotu preču veikals.

Vārds humpala ir saīsinājumu saliktenis (abreviatūra), precīzāk, strupinājumsaliktenis – īsinājums, ko darina no sintaktiskas konstrukcijas vārdu (visu vai dažu) nošķeltiem segmentiem, neņemot vērā nedz zilbes, nedz morfēmu robežas. Derivāti (atvasinājumi) parasti iegūst sugasvārda pazīmes un parasti funkcionē valodā kā lokāmi vai nelokāmi lietvārdi, piemēram, santehniķis ← sanitārais tehniķis, būvmateriāli ← materiāli būvniecībai.

Latviešu periodikā vārds eiropisks atrodams kopš 19. gadsimta 60. gadiem, savukārt eiropeisks – kopš 70. gadiem. Tātad jau kopš 19. gadsimta otrās puses abi aizguvumi ir konkurējuši (sal. krievu европейский, vācu europäisch).
20. gadsimta 30. gados vairākās publikācijās periodikā (piemēram, „Valodnieka piezīmes”, „Valodas prakses jautājumi”, „Mūsu valodas kļūdas”) stingri norādīts, ka vienīgais pareizais variants ir eiropisks, jo atvasinājums darināts ar -isks (algebrisks, eiropisks, romisks).* Pie šī atvasinājuma arī palikts trimdā, kur Latviešu valodas krātuves 1942. gadā publicētā „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” izdota vairākas reizes.
Tikmēr Latvijā gadu gaitā nostiprinās atvasinājums eiropeisks kā skaidrojošajās, tā pareizrunas un pareizrakstības vārdnīcās. Tas droši vien izskaidro, kāpēc Nacionālajā korpusu kolekcijā eiropeisks pārliecinoši prevalē pār eiropisks (atbilstoši 5000 pret 200). Te gan jāpiebilst, ka 80. gados Aina Blinkena eiropeisks un eiropisks minējusi pie problemātiskiem gadījumiem īpašības vārdu atvasināšanā no aizgūtiem lietvārdiem, tomēr mūsdienu latviešu valodas normām atbilst atvasinājums eiropeisks.

*Tā norādīts 1935. gada 7. novembra Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļas sēdes protokolā. Sēdes vadītājs bijis Jānis Endzelīns, un, visticamāk, tas arī ietekmējis vairāku publikāciju tapšanu.

Piedēkļi -ē- un -o- ir plaši izmantoti darbības vārdu darināšanā. „Latviešu valodas gramatikā” piedēkļu raksturojumā teikts: „Visos latviešu rakstu valodas attīstības posmos aktīvākais verbu [darbības vārdu] darināšanas līdzeklis ir -ē-. [..] [A]r piedēkli -ē- darināto darbības vārdu ir daudz vairāk nekā citu sufiksālo atvasinājumu. Raksturīgs arī tas, ka piedēklis -ē- ticis un tiek aktīvi izmantots, atvasinot vārdus gan no latviskas cilmes motivētājvārdiem, gan no aizguvumiem. Turklāt, attīstoties dažādu nozaru terminoloģijai, vērojama tendence pieaugt tieši citvalodu cilmes celmu motivācijai. Raksturīgs arī tas, ka daudzi atvasinājumi ar -ē- ir transliterēti vai kalkoti verbi.” (Vulāne 2013, 290) Bieži lietoti tādi atvasinājumi kā dublēt (no franču doubler), ekscerpēt (no latīņu excerpere), fiksēt (no franču fixer). Tātad no vārda čips (angļu val. chip) iespējams atvasināt darbības vārdu čipēt.

Arī -o- ir viens no produktīvākajiem derivatīvajiem [atvasināšanas] piedēkļiem, un „lietvārda motivētie atvasinājumi izsaka nozīmi: izmantot darbības veikšanai ar motivētājvārdu nosaukto priekšmetu – slēpot, slidot, nūjot, kuģot, laivot, riteņot, plostot, naglot, virpot, algot”. (Vulāne 2013, 290) Ar laivu var laivot, ar naglu – naglot, tātad ar čipu iespējams čipot.

Abi atvasinājumi latviešu valodā ir iespējami. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas terminoloģijas apakškomisija (LZA TK ITTEA) ir ieteikusi lietot čipot, un šī varianta pārsvars ir arī Nacionālajā korpusu kolekcijā, savukārt Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija atbalstījusi paralēlformas. Tātad pieļaujams lietot gan čipēt, gan čipot.