Language consultations: electronic database

Saskaņā ar latviešu valodas gramatikas (morfonoloģijas) likumiem, lai novērstu patskaņu sablīvējumu morfēmu (piedēkļa vai saknes un galotnes) sadurā, aiz patskaņiem un divskaņiem gan darbības vārdu, gan lietvārdu galotnes priekšā vienmēr ir skaņa un attiecīgi burts j, piemēram, slēpoju (no vārda slēpot – slēpo-u),  viju (no vārda vīt – vī-u), pļauja (no vārda pļaut – pļau-a), sēja (no vārda sēt – sē-a). Tāpat arī aizgūtos sugasvārdos bakaleja, demokrātija, konditoreja, matērija, policija, sinonīmija, valstu un kontinentu nosaukumos Austrālija, Austrija, Āzija, Itālija, Mumbaja, augu nosaukumos hortenzija, peonija, sieviešu personvārdos Annija, Emīlija, Marija u. c.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija šo jautājumu ir skatījusi 2023. gada 8. februārī un lēmusi, ka  personvārdi ar izskaņām -ia un -ea bez līdzskaņa j pirms galotnes a latviešu valodā rakstāmi tikai gadījumos, kad to pieļauj attiecīgās svešvalodas īpašvārdu atveides noteikumi. Šādu formu izvēle nav atbalstāma gadījumos, kad personvārds tiek brīvi izvēlēts. Šādās situācijās personvārdi rakstāmi ar tradicionālajām izskaņām/finālēm -ija vai -eja, lai izvairītos no neērtībām to lietojumā. Proti, nav vairojamas tādas atkarīgo locījumu formas kā dat. Mariai, Sofiai, Viktoriai, akuz. Mariu, Sofiu, Viktoriu u. tml., kas deformē latviešu valodas fonētisko sistēmu atšķirīgas izrunas dēļ, kā arī gramatisko struktūru svārstīgas uzsvara vietas un īpatnējas locīšanas paradigmas dēļ.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2023. gada 15. maija sēdē krieviskā nosaukuma Kaļiņingrada vietā latviešu valodā turpmāk ieteikusi lietot tradicionālo baltisko nosaukumu Karaļauči vai vēsturisko vācisko nosaukumu Kēnigsberga. Tāpat arī atbalstīts ieteikums ģeogrāfijas termina „Kaļiņingradas līcis” vietā turpmāk lietot „Kēnigsbergas līcis”.
 
Arī Polija 2023. gada maijā atteikusies no krieviskā nosaukuma Kaļiņingrada un atgriezusies pie pilsētas vēsturiskā nosaukuma Kēnigsberga, poļu Królewiec.

Kā norādīts jaunākajos holandiešu īpašvārdu atveides ieteikumos Dena Dimiņa rakstā „Ieteikumi nīderlandiešu īpašvārdu atveidei latviešu valodā”, holandiešu u latviešu valodā atveidojams ar u. Tiesa, tas atšķiras no ieteikumiem, kas atrodami, piemēram, Vikipēdijā, uz kuriem mēdz atsaukties valodas lietotāji.

D. Dimiņš raksta: „Atveidē caurmērā ievērots fonētiskais princips, tomēr, tāpat kā dāņu, krievu u. c. valodās, ņemta vērā rakstība, lai atveide pārāk neattālinātos no vārda grafiskā attēla.” (Sk. Dimiņš, Dens.  Ieteikumi nīderlandiešu īpašvārdu atveidei latviešu valodā. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Populārzinātnisks rakstu krājums. Atb. red. I. Druviete. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2022, 190. lpp.) Iespējams, tāpēc atveidē sastopamas atšķirības, jo holandiešu u izruna tuvinās vācu ü izrunai, kas savukārt latviešu valodā tradicionāli atveidojams ar i.

Personvārdi atveides formā Marks Rute atveidoti jau vismaz kopš 2017. gada. Tā kā uz šādu rakstījumu latviešu valodā norādījis arī zinātniski recenzēto atveides ieteikumu autors Dens Dimiņš, šādu atveidi iesakām izmantot arī turpmāk.

Joprojām spēkā ir norma, ka divzilbju otrās deklinācijas personvārdos, kuros galotnes -is priekšā ir līdzskaņi t, d, labskaņas dēļ līdzskaņu mijas nav, piemēram, Raitis – Raita, Uldis – Ulda, Valdis – Valda utt. Šādas normas nav bijis līdz pat 20. gadsimta 40. gadiem, tāpēc sevišķi trimdas latviešu runā mija dzirdama.

Dzejnieks Uldis Bērziņš savu vārdu ģenitīvā allaž lūdzis lietot ar līdzskaņu miju: Ulža. Tā viņa dzīves laikā vārda forma lietota intervijās, rakstos utt.
Dzejniekam aizejot mūžībā, žurnālisti, godinot viņa piemiņu un atminoties viņa vēlmi, lietojuši formu Ulža.

Kā norādīts Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, lietvārds kovārnis izrunājams ar [uo]. (Ceplītis, L., Miķelsone, A., Porīte, T., Raģe, S. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Rīga : Avots, 1995, 388. lpp.)  

Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā (sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. P–Ž. II sējums. Rīga : Avots, 1992, 489. lpp.) norādījis, ka kovārnis ir saliktenis. Vārda otrajā daļā ir sakne vārn- (pamatā indoeiropiešu sakne  *ṷer- ‘degt, dedzināt, melnot’), kas ir tā pati sakne, kas vārdā vārna.
Savukārt vārda pirmajā daļā sastopama daļa no apvidvārda kosa (arī izrunā ar [uo]), kas nozīmē ‘kovārnis’. (sk. Tēzaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/kosa:2)

Vārdos (gan mantotos, gan aizgūtos), kas latviešu valodā sastopami jau sen, burts o visbiežāk izrunājams [uo], piemēram, kovārnis, dona, gods, koris, ola, ozols, ore, solis, zobs u. c.

Skaņa [o] vai [ō] sastopama pamatā aizguvumos, piemēram, fotogrāfija, oktobris, solo, trompete u. c.