Language consultations: electronic database

Latvijas austrumdaļā, aptuveni no Rīgas uz austrumiem, iedzīvotāju nosaukumiem parastākā izskaņa ir -ieši, kas pievienota vietvārda formai bez galotnes, piemēram, Cesvaine – cesvainieši, Kalsnava – kalsnavieši. Vietvārda galotnes priekšā iedzīvotāju nosaukumā k mēdz pārvērsties par c un g – par dz.
Tātad Ulbrokas iedzīvotāji ir ulbrocieši, un Lēdurgas iedzīvotāji ir lēdurdzieši.

Diena pirms Jāņiem, 23. jūnijs, ir Zāļu diena, un tās dienas vakaru dēvē par Zāļu vakaru vai par Jāņu vakaru.
24. jūnijs savukārt ir Jāņu diena. Te varam vilkt paralēles ar Ziemassvētkiem – 24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, savukārt Pirmie Ziemassvētki ir nākamajā dienā.

Ir vairākas versijas, kāpēc un kopš kura laika latviešu valodā Jāņus mēdz saukt par Līgo svētkiem (vai vienkārši par Līgo)*. Visticamāk, tas saistāms ar darbības vārda līgot nozīmi ‘dziedāt Jāņu dziesmas’, arī ‘svinēt Jāņus’.
Konstantīns Karulis raksta, ka darbības vārda „līgot nozīme ‘dziedāt Jāņu dziesmas; līksmoties Jāņu nakti’ izveidojusies ne vien saistījumā ar mitoloģiskajiem priekšstatiem vasaras saulgriežos, bet arī senajā izpratnē par dziedāšanu vai īpašu dziedāšanas veidu kā balss šūpošanu; semantiskas paralēles rāda verba [darbības vārda] locīt lietojums. Neatkarīgi no Jāņu tradīcijām līgot nozīmē ‘dziedot gavilēt’. Garlībs Merķelis 18. gadsimta beigās rakstīja, ka līgot ir „augstākajā pakāpē gavilēt” .. No līgošanas kā gavilēšanas izriet vārda līgo nozīme: tā ir verba locījuma forma, kas funkcionē kā dziesmu refrēns [piedziedājums] un reizē gaviļu sauciens.”

Uzsvars liekams uz otrās zilbes: Rin'kēvičs.

Uzvārds Rinkēvičs ir slāvu cilmes uzvārds, kas formā Rinkevičius sastopams arī lietuviešu valodā. Lietuviešu valodā izskaņā -evičius patskanis e tiek pagarināts, tāpēc uzvārds latviešu valodā sastopams rakstījumā gan ar īsu, gan garu patskani e: Rinkevičs, Rinkēvičs.
Uzsvars uzvārdā Rinkēvičs liekams uz otrās zilbes: Rin'kēvičs.

Jānis Endzelīns norādījis, ka instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājušās tikai pēc instrumentāļa prievārda ar:
ar manim, ar tevim, ar sevim.
Tikai vēlāk, kad instrumentāļa formas sakritušas ar akuzatīvu, arī manim, tevim, sevim vairs netika uztvertas kā instrumentāļa formas un tās varēja lietot pēc visiem prievārdiem:
ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, apakš utt. manim, tevim, sevim
blakus akuzatīva formām ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi
un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis.

Mūsdienās literārajā valodā vecās instrumentāļa formas manim, tevim sastopamas tikai vienskaitļa datīvā saistījumā ar prievārdu līdz. Formas ar garo patskani ī uzskatāmas par dialektālām.

Izteikums rakstāms: Ak nē, meitiņ!

Ja izsauksmes vārdam ak sekojošais vārds ar to kopā veido interjektīvu savienojumu* ar vienu nozīmi (emocionālas attieksmes izpauduma nozīmi), komats starp šiem vārdiem nav jāliek. Ar pieturzīmi atdala visu interjektīvo savienojumu.
Tātad izteikums rakstāms šādi: Ak nē, meitiņ!

*Interjektīvs savienojums ir tāds savienojums, kurā ir izsauksmes vārds jeb interjekcija (parasti ak) kopā ar vēl kādu nepatstāvīgu (jā, nē, vai) vai patstāvīgu (dieniņ, debestiņ, Dievs) vārdu (vai vairākiem vārdiem).