Language consultations: electronic database

A. Blinkena norāda: „Ja uz izlaiduma robežas citējamā tekstā nav pieturzīmju vai arī ja šīs pieturzīmes atmetums nepieļauj pārpratumus, izlaidumu parāda tikai divpunkte.”

Piemēram, .. slimnieks sapņo, ka .. dodas ezerā, bet kājas viņam neiegrimst ūdenī.
Ja izlaisto vārdu priekšā vai aiz tiem bijis komats, semikols, kols vai domuzīme, tad blakus divpunktei atstājama arī šī pieturzīme, kur tas nepieciešamas citētā teksta precīzākai izpratnei. Piemēram, Aiz j, r, ļ, ņ, ģ, ķ svelpenis pārvēršās par š .., bet ne visur aiz visām tām skaņām (M. Rudzīte).
Ja izlaistas citētā teikuma beigas un teikuma beigās bijusi jautājuma vai izsaukuma zīme, aiz divpunktes atstājama arī šī jautājuma vai izsaukuma zīme, kas norāda uz citētā teikuma modalitāti.
Piemēram, Pirtniece tūdaļ iekrita sarunā: „Vai, tas tik bija notikums! Klausieties..!” Un bija ko dzirdēt!

Šis gadījums interpunkcijas praksē ir problemātisks.

Tāpat kā kopā ar pievienotajiem vārdiem veido t. s. pielīdzinājumu. „Atkarā no izsakāmā satura niansēm šādus pielīdzinājumus atdala vai neatdala ar pieturzīmēm. [..] Ja šis pielīdzinājums tiek intonatīvi atdalīts no pārējiem teikuma vārdiem un dots blakus kā piebildums, to atdala ar pieturzīmēm no abām pusēm. Ūdeņi, tāpat kā cilvēka seja, rāda gan priekus, gan bēdas (M. Birze). Ja šāds pielīdzinājums var būt jēdzieniski (un arī intonatīvi) ar pamatjēdzienu saistīts ļoti cieši – kā veida apstāklis, tad to ar komatiem neatdala. Zeme tāpat kā citas planētas augusi, atsevišķiem gabaliem salīpot. Nereti pieturzīmes pielīdzinājuma atdalīšanai atkarā no satura niansēm var būt fakultatīvas.”

Teikuma beigās pirmo lieto to pieturzīmi, kas izsaka galveno modalitāti, un parasti tā ir jautājuma zīme.

A. Blinkena norāda: „Tādu īsto jautājumu beigās, kurus runātājs izsaka afekta stāvoklī, iespējams lietot arī izsaukuma zīmi vai arī vienlaikus izsaukuma zīmi un jautājuma zīmi. [..] Ja teikumā nav formālo jautājuma modalitātes pazīmju, reizē jautājuma un izsaukuma modalitāti var parādīt abas pieturzīmes – jautājuma zīme un izsaukuma zīme, turklāt pirmā parasti nostājas tā pieturzīme, kas izsaka galveno modalitātes veidu – parasti – jautājuma zīme. Tik agri?! Par jaunu?! Ja teikums galvenokārt domāts kā izsaukums un tikai ar zināmu jautājuma pieskaņu, retumis iespējama pirmajā vietā izsaukuma zīme. Ko tas nozīmē!?”

Pieturzīmes liekamas šādi: Ak tu tētīt, kā līst!

Vārds ak ir izsauksmes vārds, kuru no pārējā teikuma atdalām ar komatiem: bet, ak, kā skrien laiks; ak, cik man ir grūti!
Izsauksmes vārdu ak neatdala no personas vietniekvārda tu, jūs vai interjektīva lietvārda Dievs, velns, mūžs, pasaule u.tml. Ar šiem vārdiem veidojas interjektīvi savienojumi ar vienu nozīmi – emocionālās attieksmes izpauduma nozīmi (sākotnējo jēdzienisko nozīmi šie lietvārdi tādā lietojumā parasti ir zaudējuši).

Tātad ar pieturzīmi  atdala visu interjektīvo savienojumu:
ak dievs, ko lai dara;
ak tu pagāns, vai nevarēji pagaidīt;
ak tu velns, kā jāsteidzas;
ak mīļo pasaulīt, ko tik neizdomā.

Pieturzīmes liekamas šādi: Visi mani draugi, tai skaitā Anna un Jānis, ieradās ballītē.

Vārdu savienojums tai skaitā ievada paskaidrojošu iespraudumu. Ar paskaidrojumu tas veido sintaktiskā saistījuma veidu, ko sauc par piekļāvumu. Starp šiem paskaidrojuma ievadītājvārdiem un paskaidrojumu pieturzīme nav vajadzīga.