Language consultations: electronic database

Vārds zaļais tādos vārdu savienojumos kā zaļais dzīvesveids, zaļais kurss, zaļā enerģija lietots saistībā ar ekoloģiju, vides aizsardzību. Šie uzskatāmi par stabiliem, zināmiem vārdu savienojumiem, kuri nav liekami pēdiņās, slīpināmi, rakstāmi ar lielo sākumburtu vai kā citādi izceļami, tātad tie rakstāmi šādi:
zaļais dzīvesveids,
zaļais kurss,
zaļā enerģija.

Latviešu periodikā vārds eiropisks atrodams kopš 19. gadsimta 60. gadiem, savukārt eiropeisks – kopš 70. gadiem. Tātad jau kopš 19. gadsimta otrās puses abi aizguvumi ir konkurējuši (sal. krievu европейский, vācu europäisch).
20. gadsimta 30. gados vairākās publikācijās periodikā (piemēram, „Valodnieka piezīmes”, „Valodas prakses jautājumi”, „Mūsu valodas kļūdas”) stingri norādīts, ka vienīgais pareizais variants ir eiropisks, jo atvasinājums darināts ar -isks (algebrisks, eiropisks, romisks).* Pie šī atvasinājuma arī palikts trimdā, kur Latviešu valodas krātuves 1942. gadā publicētā „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” izdota vairākas reizes.
Tikmēr Latvijā gadu gaitā nostiprinās atvasinājums eiropeisks kā skaidrojošajās, tā pareizrunas un pareizrakstības vārdnīcās. Tas droši vien izskaidro, kāpēc Nacionālajā korpusu kolekcijā eiropeisks pārliecinoši prevalē pār eiropisks (atbilstoši 5000 pret 200). Te gan jāpiebilst, ka 80. gados Aina Blinkena eiropeisks un eiropisks minējusi pie problemātiskiem gadījumiem īpašības vārdu atvasināšanā no aizgūtiem lietvārdiem, tomēr mūsdienu latviešu valodas normām atbilst atvasinājums eiropeisks.

*Tā norādīts 1935. gada 7. novembra Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļas sēdes protokolā. Sēdes vadītājs bijis Jānis Endzelīns, un, visticamāk, tas arī ietekmējis vairāku publikāciju tapšanu.

Vārds savpatns periodikā atrodams no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pirmie pieminējumi liek domāt, ka šo vārdu sācis lietot Imants Ziedonis (tas atrodams darbā „Kurzemīte”). Pēcāk atrodami arī raksti, kuros minēta šī vārda nozīme, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas svētku uzrunā Latvijai 80. gadadienā:

Latvijas institūtam ir uzticēts organizēt un pasūtināt pētījumus, lai noteiktu Latvijas savpatnās, resp., vienreizējās (unikālās) vērtības salīdzinājumā ar citām valstīm un lai tās formulētu ārvalstniekiem saprotamā un saistošā veidā. (Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs)

Rakstā „Mums jāsauc pašiem sevi vārdā. Divdesmit divas sarunas ar Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāju dzejnieku Imantu Ziedoni” sarunā ar Annu Rātu Ziedonis arī atbild, ko viņš dēvē par savpatnību:

Anna Rāta: Es vismazāk no jūsu spalvas gaidīju tādus vārdus kā integrācija un identitāte. Vārdnīcā ir rakstīts – tāpatība. Kas tad tā latviskā tāpatība būtu? Varbūt var teikt savdabība. Latviešiem ir savdabīgas kultūras vērtības, kādu nav citiem.
Imants Ziedonis: Domāju, ka tā ir savpatnība.
[..]
Imants Ziedonis: Kas mūsu latviešu valodā jums kā valodniecei liekas vissavpatīgākie momenti, kuru citās valodās nav?
Anna Rāta: Es jau teicu – Jelgava, Daugava. Tur ir daktils. Tā jau ir mūzika. Latviešu valoda ir muzikāla.

20. gadsimta 90. gados arī iznākusi sešu grāmatu sērija „Savpatna vērtība Latvijā”, kuras galvenais redaktors arīdzan ir Imants Ziedonis. Sērijas pirmās grāmatas „Rīgas priede” ievadā viņš raksta:

„Šī ir mazu grāmatiņu sērija par savdabīgajām latviešu kultūras vērtībām. Katra tā ir veltīta kādam vienam kultūras fenomenam, lietai, mantai vai tautas dzīves principam. Varētu teikt, ka tās ir mūsu savpatnās „pazīšanās zīmes”, ar kurām mēs „šķērsojam apvārsni” un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā. Dabas vienotais modelis paģēr mazo struktūru daudzveidību, jo tikai mazo vienību daudzveidība un iespējami dažādāks daudzums nodrošina lielajai vienībai (lasi – tautu kopībai) „materiāla pretestības” spējas. To var saukt arī par sērkociņu kastītes nesalaužamības principu. Šīs mazās grāmatiņas izcels dažu labu kultūras brīnumu no latvisko vērtību krātuves.”

Vārds nav lietots bieži, Nacionālajā korpusu kolekcijā tas minēts tikai astoņas reizes, tīmeklī ar šo vārdu atrodami vēl daži piemēri:

Viņa materiāls bijis ~500 no latv. folkloras krātuves līdzņemtie melodiju noraksti, kā arī pēckara Rīgā izdotās Emiļa Melngaiļa krājuma publikācijas. Uz to pamata tapuši priekšlasījumi un pētījumi, aranžējumi balsij un klav., savpatns mūz. stils. (Literatura.lv)

Izņēmums Latvijas mūzikā, kuram līdzīgu neatrast. Vienmēr nedaudz ārpus visa esošs, savpatns, noteikts un reizēm pat skarbs savās dziesmās un mērķtiecībā, bet tajā pašā laikā saviem mazbērniem mīļš un sirsnīgs vectētiņš ar veselīgu humora izjūtu. (Austrasbiedriba.lv)

Sāremā ir kļuvusi par tūristu apmeklētu vietu, jo tai ir savpatns, neatkārtojams šarms, kuru, iespējams, reizēm pat neizprast līdz galam. (Nra.lv)

Kā rāda skaidrojumi rakstos un piemēri, vārda savpatns nozīme ir ‘raksturīgs tikai konkrētajam subjektam, kas to atšķir no citiem’, arī ‘savdabīgs, īpatnējs, specifisks, unikāls’.

Uz resursiem, kas pieejami nosacīti bezgalīgi un atjaunojas ātrāk par to patērēšanas ātrumu, attiecināms termins atjaunīgs. Šādu terminu ir apstiprinājusi LZA Terminoloģijas komisija. Termins atjaunīgie resursi pieņemts, pamatojoties uz faktu, ka šie resursi paši atjaunojas, savukārt atjaunojamie resursi kādam būtu jāatjauno. Atjaunīgie resursi ir apzinātie energoresursi, kuru atjaunošanos nosaka dabas procesi. Tā ir saules, vēja, biomasas, zemes siltuma un ūdens potenciālās enerģijas daļa, kuras izmantošana pašreizējā tehnikas līmenī ir ekonomiski pamatota.

Tātad termins atjaunīgs izmantojams tādos piemēros kā vējš ir viens no visplašāk izmantotajiem atjaunīgās enerģijas avotiem uz Zemes; Latvijas iedzīvotāji izvēlētos elektroenerģiju, kas ražota no atjaunīgiem energoresursiem – vēja, saules, ūdens.