Language consultations: electronic database

Jā, mēs drīkstam apsveikt ar kādu notikumu.

Latviešu valodā aiz vārda apsveikt (reizēm arī sveikt) parasti lietojams lokatīvs: apsveikt dzimšanas dienā; apsveikt Lieldienās utt. Sveicot svētkos, nav vēlams lietot prievārdu ar, tātad aplami būtu teikt: apsveikt ar dzimšanas dienu; apsveikt ar Lieldienām.
Ja mēs kādu sveicam nevis svētkos, bet kāda notikuma sakarā, drīkstam lietot arī konstrukciju ar prievārdu ar: apsveikt ar meitiņas piedzimšanu; apsveikt ar skolas beigšanu; sveikt prezidentu ar stāšanos amatā u.tml.
Reizumis prievārdiskās konstrukcijas vietā var lietot arī konstrukciju ar nelokāmo divdabi: sveicam prezidentu, stājoties amatā; apsveicam, skolu pabeidzot. Šajos izteikumos ir absolūtā datīva konstrukcijas – divdabja teiciena paveids, kuru veido nelokāmais divdabis ar -ot, -oties un ar kuru izteiktajai darbībai ir savs patstāvīgs, no teikuma galvenās darbības otršķirīgs rādītājs. Absolūtā datīva kontrukciju darītājs ir izteikts ar datīva locījuma vārdformu, taču dažkārt darbības veicēju var arī neminēt, ja tas saprotams no konteksta un situācijas, proti: sveicam prezidentu, [viņam] stājoties amatā; apsveicam, [tev] skolu pabeidzot. 

Pareizi ir: ak tu tētīt, kā līst!

Vārds ak ir izsauksmes vārds, kuru no pārējā teikuma atdalām ar komatiem: bet, ak, kā skrien laiks; ak, cik man ir grūti.
Izsauksmes vārdu ak neatdala no personas vietniekvārda tu, jūs vai interjektīva lietvārda Dievs, velns, mūžs, pasaule u.tml. Ar šiem vārdiem veidojas interjektīvi savienojumi ar vienu nozīmi – emocionālās attieksmes izpauduma nozīmi (sākotnējo jēdzienisko nozīmi šie lietvārdi tādā lietojumā parasti ir zaudējuši).

Tātad ar pieturzīmi  atdala visu interjektīvo savienojumu:
ak Dievs, ko lai dara;
ak tu pagāns, vai nevarēji pagaidīt;
ak tu velns, kā jāsteidzas;
ak mīļo pasaulīt, ko tik neizdomā.

Spudiņš ir aukstā gaļa no lopu iekšām, kājām un galvas.

Spudiņš, arī spudiņi, skudiņi, spudas ir aukstā gaļa, ko „vāra no lopu iekšām, kājām un galvas, tā, ka gaļa no kauliem atlobāma, pēc kam to sakapā un pa otru reizi vāra, kamēr paliek bieza. Pēc vārīšanas gaļu noliek vēsā vietā, lai sarecē. Tādu sarecējušu virumu Kuldīgas apkārtnē sauc par drebeni jeb drebeņu zupu. Vecumniekos to vārīja no kumosos sagriezta govs vidus, kuram otrreiz vārot pielika klāt kartupeļus. Odzienā tos sauc par skudiņiem un vāra no aitu vai cūku kājām, galvas un zarnām. (..) Madlienā spudiņus pagatavo no novārītiem, sašķaidītiem kartupeļiem un sakasītām siļķēm, ko sajauktus pannā izcep”. (Dienas Lapa, 1891, 4)

Mārtiņos līdzīgi ēdieni tika celti galdā dažādos reģionos. Atšķīrās gan to sastāvdaļas, gan nosaukumi, piemēram: drebene, galerts, kopķēzis, kvašeline, recenis, studinis, šilts, trīcekls, zilcs.

Pareizi ir bermontiāde. Vārds rakstāms ar mazo sākumburtu.

Vārds bermontiāde cēlies no krievu virsnieka Pāvela Bermonta-Avalova uzvārda, un ar to apzīmē Bermonta armijas iebrukumu Latvijā 1919. gada rudenī.
Līdzīgi kā vārdiem alpiniāde, miriāde, triāde, arī vārdam bermontiāde ir galotne -e. Iespējams, vārda rakstījums ar galotni -a ieviesies krievu valodas iespaidā (бермонтиада, олимпиада). Tāpat varbūt mulsumu radījusi Askolda Saulīša 2009. gada filma „Bermontiāda”.
Vārds teikuma vidū rakstāms ar mazo sākumburtu.

Pareizi ir: Sveiks lai dzīvo!

Vārds lai var piederēt pie divām vārdšķirām: saikļiem vai partikulām.
Pakārtojuma saiklis lai ievada palīgteikumu, kas atdalāms no pārējā teikuma, piemēram, Jānis steidzas, lai darbā būtu laikus; Lai cik grūti būtu, mēs tiksim galā.

Partikula lai savukārt tiek lietota, piemēram, izsakot vēlējumu – Lai tev izdodas!, arī pastiprinot kādu emocionālo stāvokli – Lai dzīvo vasara! vai izteicot pamudinājumu – Lai bērni tūdaļ nāk šurp! Partikulu lai ar komatiem no pārējā teikuma neatdala.

Izteikumā Sveiks lai dzīvo! ir izteikts vēlējums Lai [jubilārs] dzīvo sveiks!
Iespējams, mainītās vārdu secības dēļ pirms lai valodas praksē nereti sastopams komats, taču tam nav sintaktiska pamata.