This website uses Google Analytics cookies to help us better understand our users. You can accept or reject these cookies.
Institūcijas (šajā gadījumā pētniecības iestādes) izmanto terminu vadošais pētnieks, kas ir apstiprināts „Profesiju klasifikatorā”.
Turklāt, tā kā tas patiešām nav viens galvenais pētnieks (salīdzinājumā, piemēram, ar galvenais ārsts), bet tomēr zemāka līmeņa speciālists (par ko liecina fakts, ka šādi pētnieki ir vairāki), arī no loģikas viedokļa šī termina lietojums sevi attaisno. Vārds vadošais ir tiešs krievu valodas vārda ведущий tulkojums, un savulaik, runājot par vadošajiem ražotājiem, vadošajiem aktieriem utt., tika ieteikts no šī kalka vairīties. Valodā ir vairāki gadījumi, kad patiešām to arī ir iespējams aizstāt, piemēram, nevis vadošie ražotāji, aktieri u. c., bet iecienītākie, populārākie, atzītie, zināmie u. tml., taču, raksturojot pētnieka statusu, šīs vārdkopas lietojums ir attaisnojams.
Pašlaik literārās valodas norma ir vārāmais sāls, jo vārds sāls ir vīriešu dzimtes vārds. Taču diskusijas par šo jautājumu nerimstas, daudzi uzskata, ka norma būtu jāmaina, jāatļauj paralēls abu dzimšu lietojums. Lai gan norma ir noteikta, lietojumā vienprātības joprojām nav.
Valodniece Dz. Paegle par sāls jautājumu raksta: „Mūsdienu literārajā valodā līdz pat 20. gs. 80. gadiem bija nostabilizējusies sieviešu dzimtes forma vārdu savienojumā vārāmā sāls, bet citi ķīmiskie sāļi tika lietoti vīriešu dzimtē, piemēram, nātrija sāls. Toreizējā Terminoloģijas komisija vēlējās vienādot „abu sāļu” dzimti un ieteica lietot vārāmais sāls un locīt to pēc vārda akmens parauga: N. kas? – sāls, Ģ. kā? – sāls, D. kam? – sālim, A. ko? – sāli, I. ar ko? – ar sāli, L. kur? – sālī. Pret šo ieteikumu iebilda daļa inteliģences, radās plašas diskusijas, tajās piedalījās arī toreizējā Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedra, kas sāls jautājumā deva šādu atbildi: „Valoda ir sistēma, bet svarīgi ir arī citi faktori – tradīcija, analoģija. Mūsdienu literārajā valodā ir stabila tradīcija lietot vārdu sāls sestās deklinācijas formā, un izlokšņu tradīcija to vairs nevar ietekmēt. Bez tam vārāmo sāli no citiem sāļiem nošķirt citā deklinācijā liek semantiskais pamats: valodas praksē vārāmo sāli nevar identificēt ar kādu citu, piemēram, sērskābes sāli, kas gan noder dažādās dzīves jomās, bet ne ēšanai.” Arī paši terminoloģijas speciālisti līdzīgas, bet nošķiramas lietas mēdz šķirt pēc dzimtes, piemēram, sprauds ‘bibliotēku kartotēkas iespraužamā plāksnīte’ un jebkura cita spraud(īt)e. Tomēr līdzīgā gadījumā viņi vārdu sāls nevēlas diferencēt. Valodas praksē vārdu sāls ar nozīmi ‘vārāmā sāls’ var lietot kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē, un vērot, kādā formā tas laika gaitā nostabilizēsies.” Savukārt LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja Valentīna Skujiņa uzskatīja, ka paralēlo formu lietojums ir novērsts un pieder pagātnei: „Vienādota ir arī vārda sāls dzimte vienskaitļa un daudzskaitļa formās, lai novērstu 50.–60. gados terminoloģijas praksē izplatīto formu variantumu un nekonsekvenci. Formu nekonsekvenci kaut kādā mērā paredzēja toreizējā norma: „tā sāls” (vārāmā) un „tas sālis” – „tie sāļi” ķīmijā. Vārda sāls dažu dzimtes un skaitļa formu sakritības dēļ šīs formas lielā mērā tika jauktas: tā sāls un tās sālis, tie sāļi un tas sālis, arī tas sāls. Turklāt nekonsekvence bija vērojama gan runas valodā, gan grāmatās. [..] Formu nekonsekvence īpaši traucējoša ir terminoloģijā. Tāpēc LZA Terminoloģijas komisija [20. gs.] 60. gadu beigās, apspriežot ķīmijas terminus, atzina, ka, tā kā latviešu valodas sistēmā lietvārdi parasti tiek lietoti vienā dzimtē, turpmāk terminoloģiskajā praksē vārds sāls visos gadījumos lietojams vienā – vīriešu – dzimtē formās tas sāls – tie sāļi. [..] Vīriešu dzimtes priekšrocības noteica vairāki motīvi: tās daļējā izplatība vienskaitlī un pārsvars daudzskaitlī, tās līdzskaņu celma locījumu paradigmas minimālā atšķirība no sieviešu dzimtes i-celma paradigmas, vairīšanās no homonīmiskās formas sālis u. c.”
Pareizi ir Kazahstāna.
Šāds valsts nosaukums atrodams laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” publicētajā sarakstā „Pasaules valstu un teritoriju nosaukumi latviešu valodā”, ko apstiprināja Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija. Šajā sarakstā iekļautas arī tādas valstis kā Turkmenistāna, Uzbekistānas Republika, Kirgizstānas Republika u. c.
Komentējot valstu nosaukumu maiņu, Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisijas toreizējais priekšsēdētājs Dr. habil. philol. Ojārs Bušs paskaidroja, ka 95 % gadījumu vispirms nosaukumi mainās attiecīgajās valstīs, tāpēc atbilstošā rakstība ir tikai likumsakarīgs jauno nosaukumu atveidojums latviešu valodā. Kazahstāna, Uzbekistāna u. c. neatkarību atguvušās valstis nosaukumus mainīja pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā. Turklāt tika mainīti ne tikai pašu valstu, bet arī pilsētu, ielu u. tml. nosaukumi (līdzīgi procesi pēc neatkarības atgūšanas notika arī Latvijā). Kazahstānā tas notika dažādu iemeslu dēļ: gan atsakoties no krievu valodas starpniecības un pielāgojot nosaukumu rakstību atbilstoši kazahu valodas izrunai, piemēram, Almati iepriekšējās Alma-Atas vietā, gan politisku apstākļu ietekmē, Ceļinogradu pārdēvējot par Astanu.
Nosaukumu mainība nav nekas neparasts. Dažkārt nosaukumi ir mainījušies arī tāpēc, ka laika gaitā attiecīgās valstis (un teritorijas), kā arī tajās runājošās valodas tiek labāk iepazītas, ar tām veidojas ciešāki kontakti un sadarbība arī starp valodas speciālistiem. Tā savulaik atbilstoši arābu valodas izrunai mainījās pareizrakstības norma tādu valstu nosaukumos kā Irāna, Irāka, Saūda Arābija (kādreizējās Iranas, Irakas un Sauda Arābijas vietā). Tāpēc katrs gadījums skatāms un skaidrojams atsevišķi.
Pašlaik Itālijas iedzīvotājus dēvējam par itāļiem.
Ilgus gadus latviešu valodā tika uzskatīts, ka mūsdienās Itālijā dzīvo itālieši, un tikai senie iedzīvotāji uzskatāmi par itāļiem. Tam par pamatu bija abu minēto vārdu nozīmju šķīrums. Itālieši – 1. ‘romāņu tauta, Itālijas pamatiedzīvotāji’. Piemēram, itāliešu valoda; 2. ‘arī šīs tautas piederīgais’; itāļi – 1. vēst. ‘indoeiropiešu cilšu grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvoja Apenīnu pussalu’; 2. ‘itālieši’.
Arī valodnieks J. Rozenbergs norādīja: „Itālieši – Itālijas pamatiedzīvotāji: itāliešu dziesmiņas. Itāļi – indoeiropiešu cilšu (latīņu, osku, umbru, samnītu u. c.) grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī p. m. ē. apdzīvoja Apenīnu pussalu.” Tomēr viņš pieļāva arī atkāpi: „Taču pēdējā laikā modeļa portugālieši – portugāļi, spānieši – spāņi ietekmē (kur paralēlformas nozīmi nediferencē) vārds itāļi sastopams arī ar nozīmi itālieši.” To apliecināja arī valodas prakse: arvien vairāk valodas lietotāju, runājot par mūsdienu Itālijas iedzīvotājiem un viņu valodu, izvēlējās valodā īsāko un šķietami ērtāko variantu – itāļu valoda, itāļu uzņēmēji, itāļu virtuve u. tml. Pamatojoties uz šādu valodas lietotāju izvēli, Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2006. gadā lēma, ka nav pamata minēto nozīmju šķīrumam un mūsdienu Itālijas iedzīvotāji itāļi runā itāļu valodā. To apstiprināja arī 2006. gada 19. jūlijā „Latvijas Vēstnesī” publicētie „Pasaules valodu un valodu grupu nosaukumi latviešu valodā”. Arī „Tautību klasifikatorā” norādīts, ka iedzīvotāji dēvējami par itāļiem, nevis itāliešiem. Itāļu „uzvara” pār itāliešiem apliecina, ka valodas praksē bieži vien noteicošā ir tieši valodas lietotāju izvēle. Nav noliedzams, ka šajā gadījumā liela nozīme bijusi arī valodas ekonomijas principam. Pamatojoties uz šo principu, latviešu valodā jau ierasti sakām spāņi un spāņu valoda, portugāļi un portugāļu valoda, īri un īru valoda utt.
