Language consultations: electronic database

Nelokāmais divdabis ar -ot nosauc darbību, kas noris vienlaikus ar izteicējā nosaukto darbību, un tām abām ir viens darītājs. Tātad ar divdabi tiek nosaukta pavaddarbība. Nav vajadzības veidot teikumu, veidojot divdabja teicienu ar darītāju datīvā pie nelokāmā divdabja (piparkūkām cepoties) un pēc tam šo darītāju aizstājot ar norādāmo vietniekvārdu (tās): tā vietā labāk nosaukt darītāju nominatīvā (piparkūkas), divdabi un izteicēju:
Piparkūkām cepoties, tās smaržo visā mājā – Piparkūkas cepoties smaržo visā mājā;
Telefonam zvanot, tas vibrē – Telefons zvanot vibrē;
Vējam pūšot, tas kauc – Vējš pūšot kauc.

Ja tiek minēts ar divdabi izteiktās darbības darītājs, kas ir atšķirīgs no galvenās (personu formas) darbības veicēja, tas šādos divdabja teicienu paveidos nostājas datīvā un veidojas tā sauktās absolūtā datīva konstrukcijas:
Lietum līstot, mēs skrējām mājās;
Mūzikai skanot, Jānis devās pāri zālei;
Kamīnam kuroties, ģimene savācās dzīvojamā istabā.

Vārds plus ir apstākļa vārds, kuru lieto:
starp diviem skaitļu apzīmējumiem – pieci plus divi;
skaitļa apzīmējuma priekšā, norādot uz pozitīvu lielumu – plus pieci grādi.
Vārds pluss ir lietvārds, kuru lieto:
saskaitīšanas zīmes vai pozitīva lieluma apzīmējuma nosaukšanai – matemātikā atņemšanas darbībai tiek lietots mīnuss, bet saskaitīšanas – pluss;
pozitīvas parādības, vēlamas īpašības apzīmēšanai – Aigara pluss ir labās organizatora spējas.

Vārds pašreiz darināts no vārdiem [šajā] pašā reizē. Valodas praksē bieži sastopamais aplamais vārds patreiz, iespējams, radies kontaminācijā* no vārdiem patlaban un pašreiz. Latviešu literārajā valodā lietojams vārds pašreiz.

*Kontaminācija ir valodas vienību mijiedarbība (piemēram, formu, tuvu nozīmju dēļ), kurā rodas jauna valodas vienība.

Pareizi ir: trešdiena (nedēļas vidus). Atstarpe aiz atverošajām iekavām nav liekama.

Atstarpe liekama aiz lielas daļas pieturzīmju, piemēram, teikuma beigu pieturzīmes, komata. Tomēr ir arī daudz tādu interpunkcijas zīmju, aiz kurām atstarpes nav: atverošās pēdiņas („Jā!”), defise (Vaira Vīķe-Freiberga), vienotājdomuzīme (Rīga–Zilupe) un vēl dažos citos gadījumos. Arī aiz atverošajām iekavām atstarpe nav lietojama. 

1. Ja vārdu savienojums galu galā iekļaujas teikumā un pilda apstākļa funkciju, to no pārējā teikuma ar pieturzīmēm (komatiem, iekavām vai domuzīmēm – atkarībā no teikuma uzbūves) atdalīt nav nepieciešams. Šajā gadījumā vārdu savienojums galu galā lietots ar nozīmi ‘beigās’, ‘beidzot’ un parasti ir viegli aizstājams:
Oregonā galu galā [= ‘beidzot’] tapis Meža zinātnes komplekss (Zeme un valsts. Pieejams:  https://www.zemeunvalsts.lv/oregona-galu-gala-tapis-meza-zinatnes-komplekss)

Latvija izvirzās vadībā, taču galu galā [= ‘beigās’] atzīst Austrijas pārākumu (Latvijas Futbola federācija. Pieejams: https://lff.lv/zinas/13523/latvija-izvirzas-vadiba-tacu-galu-gala-atzist-austrijas-parakumu/)

2. Ja vārdu savienojums galu galā nav lietots apstākļa funkcijā un tiek izdalīts arī intonatīvi, tas lietots iesprauduma funkcijā un no pārējā teikuma atdalāms ar pieturzīmēm (Blinkena, Aina. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 256. lpp.):
Tālāk turpināt sarunu būtu bezjēdzīgi. Galu galā, kāda jēga teikt Mairitai to, kas būtu jādzird Maldim. (Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss. Pieejams: http://www.korpuss.lv/)

Galu galā – vai tad viņi nav labi draugi? (Vilks, Ēvalds. Lāga zēni. Rīga : Liesma, 1966, 109. lpp.)

Tātad no pārējā teikuma vārdu savienojumu galu galā ar pieturzīmēm atdala iesprauduma funkcijā un neatdala apstākļa funkcijā.