Language consultations: electronic database

Labāk: šīs olas ir krāsotas sīpolu mizās.

Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, šie, šīs norāda uz konkrētām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, arī tekstā minētu informāciju.
Dažkārt rakstītā, taču sevišķi runātā tekstā kopā ar norādāmo vietniekvārdu lietots arī vārds te:
pērn atklāts šis te piemineklis, šī te ziņa mūs iepriecina, šie te cilvēki piedalās talkā, šīs te atmiņas silda sirdi.

Šāds sarunvalodai raksturīgu parazītvārdu lietojums uzskatāms par liekvārdību (arī tukšvārdību) un labā latviešu valodā nav vēlams. Reizēm kontekstā ne uz ko speciāli norādīt pat nav vajadzības, tomēr, ja nepieciešams uz kaut ko vai kādu vērst uzmanību, pietiek tikai ar norādāmo vietniekvārdu:
pērn atklāts šis piemineklis, šī ziņa mūs iepriecina, šie cilvēki piedalās talkā, šīs atmiņas silda sirdi.

1. Ja vārdu savienojums galu galā iekļaujas teikumā un pilda apstākļa funkciju, to no pārējā teikuma ar pieturzīmēm (komatiem, iekavām vai domuzīmēm – atkarībā no teikuma uzbūves) atdalīt nav nepieciešams. Šajā gadījumā vārdu savienojums galu galā lietots ar nozīmi ‘beigās’, ‘beidzot’ un parasti ir viegli aizstājams:
Oregonā galu galā [= ‘beidzot’] tapis Meža zinātnes komplekss (Zeme un valsts. Pieejams:  https://www.zemeunvalsts.lv/oregona-galu-gala-tapis-meza-zinatnes-komplekss)

Latvija izvirzās vadībā, taču galu galā [= ‘beigās’] atzīst Austrijas pārākumu (Latvijas Futbola federācija. Pieejams: https://lff.lv/zinas/13523/latvija-izvirzas-vadiba-tacu-galu-gala-atzist-austrijas-parakumu/)

2. Ja vārdu savienojums galu galā nav lietots apstākļa funkcijā un tiek izdalīts arī intonatīvi, tas lietots iesprauduma funkcijā un no pārējā teikuma atdalāms ar pieturzīmēm (Blinkena, Aina. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 256. lpp.):
Tālāk turpināt sarunu būtu bezjēdzīgi. Galu galā, kāda jēga teikt Mairitai to, kas būtu jādzird Maldim. (Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss. Pieejams: http://www.korpuss.lv/)

Galu galā – vai tad viņi nav labi draugi? (Vilks, Ēvalds. Lāga zēni. Rīga : Liesma, 1966, 109. lpp.)

Tātad no pārējā teikuma vārdu savienojumu galu galā ar pieturzīmēm atdala iesprauduma funkcijā un neatdala apstākļa funkcijā.

Varētu domāt, ka viens no šiem ir literārās, savukārt otrs – sarunvalodas vārds, tomēr, kā liecina vārdnīcas, literārajā valodā vienlīdz iederīgs ir gan vārds puķkāposts, gan ziedkāposts.

Baltkrievu opozīcijas līderes personvārdi atveidojami no baltkrievu valodas un rakstāmi Svjatlana Cihanouska.

Baltkrievu personvārdi pasē parasti tiek norādīti gan baltkrievu valodā, gan latīņalfabētiskajā transliterācijā. Tos arī atbilstoši baltkrievu īpašvārdu atveides principiem raksta latviešu valodā, piemēram, Siarhei ir Sjarhejs (nevis Sergejs) Uladzislau – Uladzislavs (nevis Vladislavs) u.tml.

Reizēm personvārdiem parādās arī rusificētā forma, piemēram, kādos ceļošanas dokumentos. Personas, kuras starptautiski pazīstamas ilgāku laiku, nereti zināmas tieši ar rusificēto personvārdu formu, kas radusies plašsaziņas līdzekļu u.tml. ietekmē.
Šis ir arī Aleksandra Lukašenko gadījums.

Baltkrievu personvārdi Аляксандр Лукашэнка latviešu valodā būtu atveidojami Aļaksandrs Lukašenka.

Šīs amatpersonas gadījumā tomēr pastāv atveides tradīcija, kuru patiešām ietekmējusi krievu valoda. Pēc atveides tradīcijas Baltkrievijas prezidents Latvijā pazīstams kā Aleksandrs Lukašenko. Tāpēc, lai sabiedrībā vienu personu nedēvētu divos dažādos veidos, turpinām rakstīt Aleksandrs Lukašenko, kaut gan formāli prezidenta personvārdi būtu atveidojami Aļaksandrs Lukašenka.
Personvārdi Святлана Ціханоўская latviešu valodā atveidojami  Svjatlana Cihanouska.  Personvārdu rakstījums Svetlana Tihanovska ir rusificētā forma.
Amatpersonām, kuras lielāku atpazīstamību iegūst šobrīd, personvārdu atveidē tiek ievēroti konkrētās valodas īpašvārdu atveides principi. Par piemēru var minēt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kuram rusificēto formu (Vladimirs Zeļenskis) neiesakām lietot.