Language consultations: electronic database

Labāk: šīs olas ir krāsotas sīpolu mizās.

Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, šie, šīs norāda uz konkrētām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, arī tekstā minētu informāciju.
Dažkārt rakstītā, taču sevišķi runātā tekstā kopā ar norādāmo vietniekvārdu lietots arī vārds te:
pērn atklāts šis te piemineklis, šī te ziņa mūs iepriecina, šie te cilvēki piedalās talkā, šīs te atmiņas silda sirdi.

Šāds sarunvalodai raksturīgu parazītvārdu lietojums uzskatāms par liekvārdību (arī tukšvārdību) un labā latviešu valodā nav vēlams. Reizēm kontekstā ne uz ko speciāli norādīt pat nav vajadzības, tomēr, ja nepieciešams uz kaut ko vai kādu vērst uzmanību, pietiek tikai ar norādāmo vietniekvārdu:
pērn atklāts šis piemineklis, šī ziņa mūs iepriecina, šie cilvēki piedalās talkā, šīs atmiņas silda sirdi.

Varētu domāt, ka viens no šiem ir literārās, savukārt otrs – sarunvalodas vārds, tomēr, kā liecina vārdnīcas, literārajā valodā vienlīdz iederīgs ir gan vārds puķkāposts, gan ziedkāposts.

1. Ja vārdu savienojums galu galā iekļaujas teikumā un pilda apstākļa funkciju, to no pārējā teikuma ar pieturzīmēm (komatiem, iekavām vai domuzīmēm – atkarībā no teikuma uzbūves) atdalīt nav nepieciešams. Šajā gadījumā vārdu savienojums galu galā lietots ar nozīmi ‘beigās’, ‘beidzot’ un parasti ir viegli aizstājams:
Oregonā galu galā [= ‘beidzot’] tapis Meža zinātnes komplekss (Zeme un valsts. Pieejams:  https://www.zemeunvalsts.lv/oregona-galu-gala-tapis-meza-zinatnes-komplekss)

Latvija izvirzās vadībā, taču galu galā [= ‘beigās’] atzīst Austrijas pārākumu (Latvijas Futbola federācija. Pieejams: https://lff.lv/zinas/13523/latvija-izvirzas-vadiba-tacu-galu-gala-atzist-austrijas-parakumu/)

2. Ja vārdu savienojums galu galā nav lietots apstākļa funkcijā un tiek izdalīts arī intonatīvi, tas lietots iesprauduma funkcijā un no pārējā teikuma atdalāms ar pieturzīmēm (Blinkena, Aina. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 256. lpp.):
Tālāk turpināt sarunu būtu bezjēdzīgi. Galu galā, kāda jēga teikt Mairitai to, kas būtu jādzird Maldim. (Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss. Pieejams: http://www.korpuss.lv/)

Galu galā – vai tad viņi nav labi draugi? (Vilks, Ēvalds. Lāga zēni. Rīga : Liesma, 1966, 109. lpp.)

Tātad no pārējā teikuma vārdu savienojumu galu galā ar pieturzīmēm atdala iesprauduma funkcijā un neatdala apstākļa funkcijā.

„Lielajā pasaules atlantā” ir dots vietvārda rakstījums Mineapolisa, tomēr Valsts valodas centra kolēģi norāda, ka tas nav ieteicamais rakstījums latviešu valodā. Šādi nosaukumi ir salikteņi, kuros oriģinālvalodā izmantots sengrieķu cilmes komponents -polis ar nozīmi ‘pilsēta’, un latviešu valodā tie tradicionāli atveidojami ar -pole neatkarīgi no to atrašanās vietas, piemēram, Grieķijā: Akropole, Nikopole, Aleksandrupole, Filipopole (tag. Plovdiva Bulgārijā); Itālijā: Neapole; Turcijā: Konstantinopole (senais Stambulas nosaukums); Ukrainā: Mariupole, Melitopole, Sevastopole, Simferopole; Krievijā: Stavropole; attiecīgi arī ASV: Mineapole un Indianapole.

Vārds pašreiz darināts no vārdiem [šajā] pašā reizē. Valodas praksē bieži sastopamais aplamais vārds patreiz, iespējams, radies kontaminācijā* no vārdiem patlaban un pašreiz. Latviešu literārajā valodā lietojams vārds pašreiz.

*Kontaminācija ir valodas vienību mijiedarbība (piemēram, formu, tuvu nozīmju dēļ), kurā rodas jauna valodas vienība.