Language consultations: electronic database

Priekšmeti ir salīdzināmi.

Gan salīdzinošs, gan salīdzināms ir divdabji.
Divdabis ar -ošs, -oša – darāmās kārtas tagadnes divdabis nosauc priekšmeta stāvokli, kādā tas atrodas kādu laiku. Stāvoklis izpaužas kā verbāla pazīme runas laikā, tagadnē, piem., lūstošs zars, plūstoša balss, jautājošs skatiens, dilstošs mēness – tāds, kas patlaban lūst, plūst, jautā, dilst.
[..] Mūsdienu literārajā valodā ierobežojumi šo divdabju formu veidošanā transitivitātes [pārejošu un nepārejošu darbības vārdu sakarā] dēļ vairs nepastāv, tomēr ir ieteikumi tos pārāk bieži nelietot, jo divdabju izskaņā -ošs,-oša ir līdzskanis š, kas bojā valodas labskaņu.
Divdabji ar -ams, -ama, -āms, -āma – ciešamās kārtas tagadnes divdabji nosauc darbību vai stāvokli kā pazīmi, kas ir patstāvīga, būtiska. Piemēri: izīrējama istaba, ēdama sēne – tāds, kam piemīt pazīme – izīrēt, ēst. Kā ciešamās kārtas divdabjus tos biežāk lieto pasīva nozīmē, piem., kopjams slimnieks, auklējams bērns, lasāmā grāmata.

Par vārdu salīdzināms jaunākajā – „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” – atrodama šāda informācija (līdzīgi vārds skaidrots arī iepriekš izdotajā „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”) :
salīdzināms -ais, salīdzināma -ā, divd. īp. nozīmē; salīdzināmi apst. Saistīts ar savstarpējā sakara noskaidrošanu starp parādībām. Salīdzināmais spektrs. Salīdzināmie paraugi. Salīdzināmā metode. Baltu valodu salīdzināmā pētīšana. Salīdzināmā filoloģija. Salīdzināmā pakāpe val. – gramatiska kategorija, kas atspoguļo īpašības salīdzinājumu, gradāciju.

Salikteņa rakstība iespējama gan ar lielo, gan mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Tamāra Porīte rakstījusi: „Īpašvārdi ir pamatā daudziem sugasvārdiem. Īpašvārdu pāreja sugasvārdos ir saistīta ar vārda semantizāciju, kad īpašvārds kļūst par vārdu ar pilnu semantisko struktūru. Šis process noris pakāpeniski. Kaut arī kāds īpašvārds pēc savas funkcijas valodā ir jau kļuvis par sugasvārdu, tomēr valodas lietotāji to vēl ilgu laiku uztver kā īpašvārdu. Rakstībā tas atspoguļojas lielo sākumburtu lietošanā. [..]” (Porīte 1970, 16)
Tādējādi varētu uzskatīt, ka ir iespējama paralēlrakstība – Austrasbērni un austrasbērni – gan ar lielo, gan mazo sākumburtu.
Nepārprotami rakstāms saliktenis, jo tie noteikti nav (konkrētas sievietes) Austras bērni un tas gan varētu radīt pārpratumus. Strīdīgs ir jautājums, vai jēdziens austrasbērni  ir tiktāl semantizējies, ka to vairs nesaista ar Austru, tāpēc noteiktu normu šādā gadījumā nav.

„.. [L]ietojumā nav īpašvārdu, bet gan sugasvārdu funkcija, jo šie vārdi savā jaunajā leksiski semantiskajā lietojumā ir zaudējuši svarīgu attiecīgā īpašvārda pazīmi, proti, ka tie var attiekties uz vienu konkrētu personu. Šo personvārdu semantizēšanās pamatā ir attiecīgā priekšmeta vai parādības vienas vai vairāku pazīmju vispārināšana, attiecināšana uz vientipa priekšmetu vai parādību grupu. Tieši vārda jēdzieniskā nozīme norobežo īpašvārdus no sugasvārdiem. Taču robeža starp īpašvārdiem un sugasvārdiem bieži vien ir plūstoša” (Porīte 1970, 19.lpp.)
Kad pašreizējie Austras Pumpures audzēkņi sāks tālāk mācīt (un to jau dara) nākamos dziesminiekus, tie noteikti būs austrasbērni  (analoģiski ar jāņabērniem). Pašlaik patiešām var rakstīt divējādi.

Meklējot jaunākajos avotos, līdzīgs skaidrojums minēts V. Skujiņas  „Latviešu terminoloģijas izstrādes principos”. Tur autore skaidro vairākus apelativācijas piemērus:
„Afiksālā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana atvasinātos sugasvārdos: Avicenna – avicennīts, Bagratins – bagrationīts [..], bakuņinisms, rainistika.
Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana salikteņtermina apzīmējošā komponentā: glaubersāls, kaplānturbīna, vatmaņpapīrs. Šādiem salikteņiem nereti pamatā ir attiecīgās vārdkopas ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā, un tie darināti latviešu valodā: Glaubera sāls – glaubersāls, Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs.” (Skujiņa 2002, 69.–70.; 99.–100. lpp.)
Kopumā iespējama salikteņa rakstība gan ar lielo, gan arī ar mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Pareizi ir Homo novus.

Latviešu valodā filmas vai grāmatas nosaukumā ar lielo sākumburtu rakstāms nosaukuma pirmais vārds, kā arī īpašvārdi. Pārējie vārdi rakstāmi ar mazo sākumburtu. Lai gan rakstīts latīņu valodā, novus nedz grāmatas, nedz filmas, nedz teātra festivāla nosaukumā nav rakstāms ar lielo sākumburtu.

Vārdi homo novus latīņu valodā nozīmē 'jauns cilvēks' (vai 'jaunais cilvēks'). Šādi Senajā Romā tika dēvēts politiķis ārpus senatoru elites, kurš bija ievēlēts maģistrātā, sevišķi par augstāko ordināro (vēlēto) maģistrātu. Latviešu valodā homo novus skaidrots kā iznirelis – 'cilvēks, kas nepelnīti, ar negodīgiem līdzekļiem izvirzījies atbildīgā amatā, ieguvis ievērojamu sabiedrisko stāvokli u.tml.'. Tiesa, apzīmējumu homo novus arī Romas politiskā elite lietoja pejoratīvā (nievājošā) nozīmē, taču tam atrodams arī neitrāls skaidrojums – 'cilvēks, kas patstāvīgi sasniedzis augstu stāvokli' (Svešvalodu izteicienu vārdnīcā) vai 'nearistokrātiskas izcelsmes cilvēks, kas ticis senātā' (Latiņu–latviešu vārdnīcā).