Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārds foršs ir aizgūts no vācu valodas, šī vārda vāciskā cilme norādīta arī „Latviešu valodas slenga vārdnīcā”.

Vācu valodā tas savukārt aizgūts no franču valodas (jau diezgan sen), – sākotnēji tas ir bijis studentu žargonisms, un stilistisko specifiku saglabājis arī patlaban. Vēl tagad vācu-latviešu vārdnīcā pie vārda forsch ir norāde sar. (= sarunvalodā lietots vārds), tātad tas neietilpst mūsdienu vācu valodas neitrālā stila leksikā.

Abi teikumi ir pareizi.

Abi vārdi – iepriecināt un priecēt – minēti gan „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, gan „Latviešu valodas vārdnīcā”, turklāt bez jebkādām norādēm, kas liecinātu par šo vārdu īpašu stilistisko nokrāsu, piemēram, ka tie būtu lietojami tikai sarunvalodā vai ar kādiem citiem ierobežojumiem. Vārda iepriecināt nozīme „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” ir ‘panākt, ka (kāds) priecājas; izraisīt, sagādāt prieku (kādam)’. Piemēram, Alvīnei pat patika divus vīra cilvēkus iepriecināt ar ēdienu dažādību un zināmu izsmalcinātību. Arī „Latviešu valodas vārdnīcā” vārda iepriecināt nozīme ir skaidrota līdzīgi – ‘padarīt (kādu) priecīgu, sagādāt prieku (kādam); būt par cēloni, ka (kāds) priecājas, ir priecīgs’. Piemēram, iepriecināt māti ar ziediem. Panākumi darbā iepriecina. Ekskursantus iepriecināja skaistā daba. Iepriecināt sirdi. Iepriecināt acis, skatienu – būt skaistam, būt tādam, ko patīkami uzlūkot, skatīt. Vārda priecēt nozīme „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” ir ‘izraisīt prieku (kādam)’. Piemēram, Bija uzsnidzis pirmais sniegs. Kā allaž pirmais – tas priecēja, saviļņoja un noskaņoja uz pārdomām. Parasti savienojumā ar „acis”, „sirds”, „prāts”: iedarbojoties uz uztveri, izraisīt prieku, arī, uztverot (ko), izjust prieku. Piemēram, gleznas priecē acis. Priecē sirdi ar dziesmu. „Latviešu valodas vārdnīcā” vārda priecēt nozīme ir ‘darīt (kādu) priecīgu; būt tādam, kas rada prieku’. Piemēram, viņu priecē panākumi. Skaistā ainava priecē acis. Tāpēc bažām par nevēlamu vārda priecēt lietojumu nav nekāda pamata. Jāpiebilst, ka ikvienam cilvēkam, īpaši prasmīgam un zinošam valodas lietotājam, ir sava valodas izjūta un izteikšanās stils – tāpēc cilvēki izvēlas atšķirīgus, taču nozīmes ziņā tuvus vai pat sinonīmiskus izteiksmes līdzekļus.

Šādi frazeoloģismi ir divdabja teicieni, taču komata lietojums to atdalīšanai ir fakultatīvs.

Kā norāda A. Blinkena, šādi divdabja savienojumi runā ar pauzēm parasti netiek savrupināti. „Tiem izveidojusies arī tāda īpaša stilistiski semantiska nokrāsa – tie izsaka darbības intensitātes pakāpi. Te rakstītājam ir iespēja brīvi izvēlēties, likt komatu vai ne – komata lietošana ir fakultatīva. Taču divdabim ar izskaņu -dams var būt arī izteicēja funkcija: Kur iedama, tautu meita? / Izlocīju valodiņu, kādu pati gribēdama. Tādā gadījumā šim divdabja savienojumam ir arī palīgteikuma nozīme, kas prasa komata lietošanu.”

Stilistiskos nolūkos pieļaujams lietot gan divas, gan trīs izsaukuma zīmes. Šādos gadījumos tiek sevišķi uzsvērts teikuma emocionālais raksturs.

Kā norādījusi Aina Blinkena, „cenšoties teikuma emocionālo raksturu īpaši pasvītrot, nereti lieto divas vai pat trīs izsaukuma zīmes. Izsaukuma zīmju dubultošana un trīskāršošana pieļaujama vienīgi atsevišķos gadījumos stilistiskos nolūkos”. Šādus piemērus atrodam arī Līdzsvarotajā mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusā, lielākoties daiļliteratūrā:
Nav ko vilkt visādus drauģeļus uz baznīcu! – Vecā nikna vēl nevarēja nomierināties. – Kārlis nav drauģelis!! – Agra atcirta un tūlīt pat nodūra galvu. (Valodas korpuss LVK2018)
BARONS: Par skolniecēm! Nu?! VISI KOPĀ (auro pilnā rīklē): Par skolniecēm! Par skolniecēm!! Par skolniecēm!!! (Valodas korpuss LVK2018)
Līdz debesīm saviļņotas, vecas dzērves pēdējā deja. Prieks! Prieks!! Prieks!!! Zītara acis dzied un kājas dejo kā jauneklim. (Valodas korpuss LVK2018)