Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Saiklis jeb ir paskaidrojuma saiklis, kas saista tādus vārdus vai vārdu savienojumus, kas apzīmē vienādas nozīmes jēdzienus:
būvgruži jeb celtniecības atkritumi;
oftalmologs jeb ācu ārsts;
paeglis jeb kadiķis.

Reizēm saikli jeb mēdz lietot saikļa vai vietā, un tas sevišķi attiecināms uz runāto valodu. Šo saikļu nozīmes gan ir dažādas: jeb tiek lietots starp vienādas nozīmes jēdzieniem, savukārt vai – starp jēdzieniem ar atšķirīgu nozīmi.

Vārds veidots kā akronīms no arābu valodā rakstītā nosaukuma حركة المقاومة الاسلامية (Ḥarakat al-Muqāwamah al-Islāmiyyah) ar nozīmi ‘Islāmiskā pretošanās kustība’.
Latviešu valodā akronīmus parasti darina no vārdkopas, vārdu vai salikteņu komponentu sākumburtiem, piemēram, ANO (Apvienoto Nāciju Organizācija), vai arī šādu akronīmu aizgūst, piemēram, NATO (North Atlantic Treaty Organization). Tā kā no arābu valodas saīsinājums darināts kā no sākumburtiem, tā citiem elementiem (artikuliem, zilbēm), latviešu valodā tas nebūtu rakstāms ar lielajiem burtiem.

Grupējuma nosaukums latviešu valodā līdz šim rakstīts dažādi: HAMĀS, Hamas, arī Hamāss. Ņemot vērā arābu valodas speciālistu ieteikumus, kā arī līdzšinējo praksi līdzīgu abreviatūru atveidē latviešu valodā, abreviatūru ieteicams rakstīt pēc izrunas arābu valodā un likt pēdiņās: „Hamās”.

Saliktie prievārdi abpus, augšpus, ārpus, katrpus, lejpus, otrpus, šaipus, vienpus, viņpus, virspus literārajā valodā lietojami gan ar ģenitīvu (viņpus slidotavas), gan ar datīvu (viņpus slidotavai):
krēsli salikti katrpus galda/katrpus galdam;
baļķis turas virspus ūdens/virspus ūdenim.
Uzskata, ka lietojumā ar datīvu šiem prievārdiem vairāk izpaužas apstākļa vārda nozīme.

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.

Šādi teikumi ir robežgadījumi: sintaktiski ir iespējama divējāda interpretācija, un no tās atkarīgs arī komata lietojums.

1.     Man nav ko darīt.

Ilze Lokmane „Latviešu valodas gramatikā” raksta: „Pie verbiem būt, nebūt eksistenciālā nozīmē vai eksistences nolieguma nozīmē teikuma priekšmets var būt frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai adverbi kur, kad kopā ar infinitīvu:
Ir ko darīt. Būs ko pastāstīt. Nav kurp iet. Nav ar ko parunāt. Nav kad strādāt.

Tādi paši teikumi veidojas ar verbiem pietikt, trūkt izteicēja funkcijā:
Man pietiek ko darīt. Mums pietiek ko runāt. Visam pagastam tur pietika ko smieties. Mums netrūkst ko ēst un dzert. Netrūkst kurp iet. Netrūkst kam stāstīt jaunumus.

Šādus teikuma priekšmetus var aizstāt ar deverbāliem substantīviem [lietvārdiem, kas atvasināti no darbības vārda, piemēram, runāt > runājamais, ēst > ēdamais] vai substantīviem, kas derivatīvi saistīti ar verbu [atvasinātie lietvārdi, kuri ir saistīti arī ar atbilstošo darbības vārdu, piemēram, ēdiens saistīts ar ēst].

Man pietiek ko darīt – Man pietiek darāmā, darba.
Mums pietiek ko runāt – Mums pietiek valodu, runājamā.
Mums netrūkst ko ēst – Mums netrūkst ēdiena, ēdamā.

Minētie teikumi veido vienkārša teikuma perifēriju un atrodas uz robežas ar saliktiem teikumiem.” (Lokmane, I.  Vienkārša teikuma formālā (strukturālā) organizācija. Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 717. lpp.)

Šādā interpretācijā teikums Man nav ko darīt ir vienkāršs paplašināts teikums ar teikuma priekšmetu ko darīt un izteicēju nav. Izteikuma nozīme ir Man nav darāmā vai tml.

2.     Man nav, ko darīt.

Aina Blinkena „Latviešu interpunkcijā” norādījusi: „Ja nenoteiksmes savienojums ar vietniekvārda kas formām vai apstākļa vārdiem kur, kurp, kāpēc, kādēļ raksturo lietvārdu, kas teikuma priekšmeta funkcijā kondominē ar darbības vārda būt, nebūt finītajām formām [darbības vārda personas formām, kuras ir izteicējā], tam ir palīgteikuma funkcija un tas atdalāms ar komatiem.
Vecaimātei ir daudz darbu, ko dot. .. katram pašam bija savs tīrums, ko apstrādāt. Nebija vietas, kur apgriezties. Tā ir visa bagātība, uz ko balstīties.

[P]ar palīgteikumiem uzlūkojami un ar komatu atdalāmi nenoteiksmes savienojumi ar vietniekvārda kas formām vai apstākļa vārdiem kur, kurp, kāpēc, kādēļ, kas attiecas uz darbības vārda būt/nebūt finītajām formām. Man ir, kur iet, un ir, ko darīt. Vai jums ir, kur nomazgāties?” (Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 199., 203. lpp.)

Šādā interpretācijā teikums Man nav, ko darīt ir salikts pakārtots teikums. Ja aplūko katru teikuma daļu atsevišķi, var uzskatīt, ka virsteikumā ir galvenais loceklis nav un palīgteikumā ir galvenais loceklis darīt, jo nevienā no daļām nav teikuma priekšmeta. Savukārt, aplūkojot teikumu kopumā, uzskata, ka virsteikumā ir izteicējs nav un teikuma priekšmeta pozīcijā ir palīgteikums ko darīt. (Sk. Beitiņa, M. Mūsdienu latviešu literārās valodas sintakse. Liepāja : LiePA, 2009, 184. lpp.)

Abām interpretācijām ir iespējams rast gramatisku pamatojumu. Tātad teikumu iespējams rakstīt abējādi.
Man nav ko darīt. Man nav, ko darīt.