Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vienāda vīriešu un sieviešu uzvārdu pamatforma ir kopdzimtes uzvārdiem ar galotnēm -a vai -e.
Šādi uzvārdi latviešu valodā lokāmi attiecīgi pēc ceturtās vai piektās deklinācijas sugas vārdu locīšanas sistēmas – dzimtes atšķirība šo uzvārdu locīšanā izpaužas tikai vienskaitļa datīvā: sieviešu uzvārdos ir galotne -ai (Liepai) vai -ei (Eglei); vīriešu uzvārdos ir galotne -am (Liepam) vai -em (Eglem).

Vārds plus ir apstākļa vārds, kuru lieto:
starp diviem skaitļu apzīmējumiem – pieci plus divi;
skaitļa apzīmējuma priekšā, norādot uz pozitīvu lielumu – plus pieci grādi.
Vārds pluss ir lietvārds, kuru lieto:
saskaitīšanas zīmes vai pozitīva lieluma apzīmējuma nosaukšanai – matemātikā atņemšanas darbībai tiek lietots mīnuss, bet saskaitīšanas – pluss;
pozitīvas parādības, vēlamas īpašības apzīmēšanai – Aigara pluss ir labās organizatora spējas.

Pielikums ir teikuma paplašinātājs, kas piesaistīts lietvārdam vai tā aizstājējam kā raksturotājvārds. Pielikums izteikts ar lietvārdu un saskan ar raksturojamo vārdu locījumā, parasti arī dzimtē un skaitlī. Pielikums jēdzieniskā satura ziņā parasti ir vispārīgāks par raksturojamo vārdu:
Rakstnieka Raiņa dzejoļu krājums „Gals un sākums”;
direktores Maijas Lapas pieņemšanas laiks.
Starp pielikumu un raksturojamo vārdu nav liekama pieturzīme, ja vien pielikums nav savrupināts.

Ja par vienlīdzīgiem teikuma priekšmetiem ir gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes lietvārdi, kas apzīmē priekšmetus, tad izteicēja lokāmais vārds vai nu saskaņojams ar tuvāko vārdu, vai lietojams vīriešu dzimtes daudzskaitlī:

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.