Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Pamata skaitļa vārdi apzīmē abstraktus skaitļus, piemēram, viens, septiņi, divdesmit trīs, vai arī priekšmetu un dzīvu būtņu skaitu, piemēram, viens cilvēks, septiņi rūķīši, divdesmit trīs konfektes.
Kārtas skaitļa vārdi norāda secību, kādā priekšmeti vai dzīvas būtnes seko cits citam, tos skaitot, piemēram, pirmais cilvēks, septītais rūķītis, divdesmit trešā konfekte. Katram pamata skaitļa vārdam atbilst savs kārtas skaitļa vārds: viens – pirmais, septiņi – septītais, divdesmit trīs – divdesmit trešais.

Vārdi četri un ceturtais semantiski ir saistīti, tomēr tie nav uzskatāmi par viena vārda formām. Kārtas skaitļa vārds ceturtais ir atvasinājums no pamata skaitļa vārda četri.

Vārdu nākošais un nākamais sinonīmiskais lietojums ar nozīmi ‘tāds, kas iestājas, seko, noris tūlīt pēc kā; tāds, kas norisēs, darbosies tuvākajā nākotnē’ konstatējams gan „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, gan „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”. „Tēzaurā” šāds lietojums minēts kā nevēlams. Vārdu lietojumā būtu jāievēro atšķirības, kuras noteikusi šo divdabju vispārīgā semantika.

Vārdi nākošais un nākamais ir darbības vārda nākt lokāmo tagadnes divdabju formas ar noteikto galotni:
nākošais ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis ar noteikto galotni,
nākamais – lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis ar noteikto galotni.

Darāmās kārtas tagadnes divdabis pazīmes veidā izsaka norisi, kura realizējas vienlaikus ar teikuma galveno darbību, un to visbiežāk veido no nepabeigtas nozīmes darbības vārdiem:
Jānis skatījās, skatās, skatīsies Ievas kaistošajā sejā [sejā, kas kaisa, kaist, kaisīs];
viņa skrēja, skrien, skries, redzēdama nākošo vilcienu [vilcienu, kas nāca, nāk, nāks].

Darāmās kārtas divdabji parasti izsaka aktīvu darbību, kuru veic raksturotais vārds, piemēram:
ziedošais koks – koks, kurš [pats] zied;
satriecošs skats – skats, kurš [pats] satriec [= aizgrābj];
nākošais lietus – lietus, kurš [pats] nāk.

Ciešamās kārtas tagadnes divdabis tiek izmantots apzīmētāja funkcijā, un tas var norādīt patstāvīgu pazīmi, piemēram, neredzamais bērns, vispārlietojamā leksika.
Ciešamās kārtas divdabji parasti raksturo vārdu, uz kuru ir vērsta darbība:
pazīstams mūziķis – mūziķis, kuru [kāds cits] pazīst
(nevis mūziķis, kurš kādu pazīst);
redzams trūkums – trūkums, kuru [kāds cits] var redzēt
(nevis trūkums, kurš redz);
sitamais instruments – instruments, kuru [kāds cits] sit
(nevis instruments, kurš sit).

Daļai no lokāmajiem divdabjiem piemīt īpašības vārdu pazīmes un reizē adjektivēšanās* tendence, un tos gramatikā dēvē par adjektīviskiem divdabjiem, piemēram, nomācoša vientulība, izsmeļošs skaidrojums.

Lokāmo ciešamās kārtas tagadnes divdabju adjektivēšanās spilgti izpaužas gadījumos, kad tie semantiski ir būtiski attālinājušies no atbilstošā darbības vārda citu formu izmantošanas, piemēram, beidz darbu – beidzamais autobuss, beidzamā stunda; nāk pavasaris – nākamais pavasaris, nākamā pietura.

Inta Freimane rakstījusi: „[V]alodas praksē [..] ir vērojama tendence regulēt adjektivējušos divdabju nākamais un nākošais lietojumu, vairoties pēc iespējas no divdabja nākošais (gan labskaņas, gan semantisku apsvērumu dēļ, ar nozīmes atšķirību): nākamā pietura, nākamais gads u. tml. Tātad sāk dominēt nākamais – sinonīmijai ir tendence pāriet paronīmijā, pēc tam var veidoties varianti un viens no tiem zust.” (Freimane 1993, 115)

Freimane minējusi arī ne tik viegli saprotamās gramatiskās semantikas nianses: „[T]ā kā gramatiskā semantika ir slēpta un tāpēc grūtāk uztverama un formulējama par leksisko, tā ne vienmēr tiek adekvāti uztverta. Tā ir jāiemāca skaidrojot. Piemēram: Pretim nākošais cilvēks [cilvēks, kurš reāli nāk pretim – turklāt jāņem vērā, ka divdabis lietojams arī ar nenoteikto galotni]. – Mūsu nākamais kolēģis [cilvēks, kurš nākotnē būs mūsu kolēģis – divdabis lietojams tikai ar noteikto galotni]. Ieteikumu uztveršana ir atkarīga gan no adekvātas satura uztveres, gan arī no valodas lietotāju zināšanām un individuālās valodas izjūtas.” (Freimane 2014, 41–42)

Lai gan valodas praksē vārdus nākošais un nākamais tiešām bieži lieto kā sinonīmus un to apstiprina arī vārdnīcu dati, šiem vārdiem piemīt nozīmes nianses, kuras labā, koptā latviešu valodā būtu ievērojamas.

Vārds nākošais attiecināms uz to, kas patiešām virzās šurp, piemēram, nākošais tumšais mākonis man uzdzina bažas, tumšās ielās pretī nākoši stāvi liek atkāpties.
Vārds nākamais attiecināms uz to, kas kaut kam seko, noris pēc kaut kā: nākamajā nedēļā līs, vakarā redzēsim nākamo sēriju.

* Adjektivēšanās ir konversijas paveids, kurā notiek dažādu vārdšķiru vārdu, resp., vārdformu pāreja īpašības vārdos.
 

Dalāmā ģenitīva nozīmē tiek lietoti lietvārdi, kuri izsaka dalāmu nojēgumu – ko mērāmu, sveramu vai skaitāmu. Ar procentiem izsaka daudzumu simtdaļās, tāpēc ar to lietojams ģenitīvs: pieci procenti mēbeļu, desmit procentu (vai procenti) ziedu, divdesmit viens procents pensionāru.
Ja izteicējā ir lietots īpašības vārds, tad tas dzimtē un skaitlī tiek saskaņots ar lietvārdu, kura daudzums procentos izteikts, piemēram, divdesmit viens procents pensionāru ir trūcīgi (sal. pensionāri ir trūcīgi), divdesmit divi procenti sastāvdaļu ir dabiskas (sal. sastāvdaļas ir dabiskas).
Ar divdabja formām iespējams rīkoties dažādi. Tas aplūkots tabulā.

Tātad piemēri rakstāmi šādi:
90 % ziedoto līdzekļu izmantoti/izmantots fasādes atjaunošanai;
51 % sastāvdaļu ir dabiskas.

Latviešu valodā nepieciešamas, obligāti īstenojamas darbības norādīšanai pamatā izmantojama vajadzības izteiksme, piemēram, Jānim ir jāiet mājās; man jāizveido jauns makets.
Līdzās vajadzības izteiksmei plaši lietoti arī citi vajadzības izteikšanas līdzekļi:
• vajadzēt + nenoteiksme, piemēram, Jānim vajag iet mājās;
• nākties + nenoteiksme, piemēram, man nāksies veidot jaunu maketu (šī konstrukcija, visticamāk, veidojusies krievu valodas iespaidā, un koptā valodā to iesaka nelietot);
• ciešamās kārtas tagadnes divdabis ar piedēkli -am-/-ām- nomināla izteicēja funkcijā, piemēram, man veidojams jauns makets;
• bija/būs + nenoteiksme, piemēram, Jānim būs iet mājās. (Kalnača 2015, 489, 497)

Šāds vajadzēt, nākties un būt (kā novecojis) lietojums fiksēts arī vārdnīcās. Jāteic, konstrukcija nepieciešams + nenoteiksme nav aprakstīta kā vajadzības izteikšanas līdzeklis nedz latviešu valodas vārdnīcās, nedz gramatikās. Tai pašā laikā, piemēram, „Latviešu valodas gramatikas” tekstā šī konstrukcija sastopama vairākkārt:
Adjektīvisko šāds, šāda lieto gadījumos, ja vēlas vai ir nepieciešams aktualizēt kādu situāciju, parādību un tai raksturīgas pazīmes, raksturot kaut ko pašreiz notiekošu. (442. lpp.)
Tas īpaši attiecas uz kontekstiem, kad nepieciešams pakārtojuma vārdu lietot lokatīvā, ģenitīvā vai kopā ar prievārdiem. (452. lpp.)

Arī, piemēram, Intas Freimanes monogrāfijā „Valodas kultūra teorētiskā skatījumā” šāda konstrukcija lietota ne reizi vien:
Literārajai valodai raksturīgs variatīvums un paralēlismu konkurence, tāpēc to nepieciešams normēt, unificēt dažādus izrunas, derivatīvos, strukturālos un citus paralēlismus, galvenokārt variantus [..]. (31. lpp.)
Nekonsekvence, lietojuma dažādība ir dažādu izstrādājumu un ražojumu marku nosaukumos; ir nepieciešams vienoties par vienu lietojuma variantu – tas attiecas uz katru konkrētu abreviatūru. (166. lpp.)

Konstrukcija nepieciešams + nenoteiksme, domājams, visai plaši lietota, jo tā ir mazāk kategoriska, izsaka zemāku obligātuma pakāpi nekā vajadzības izteiksme vai citi vajadzības izteikšanas līdzekļi. Vienlaikus tā, iespējams, izsaka augstāku nepieciešamības pakāpi nekā vajadzības izteiksmes vēlējuma paveids (man būtu jāveido makets).

Konstrukcijas nepieciešams + nenoteiksme izplatība arī gramatikas un valodas kultūras aprakstos liecina, ka to nav pamata uzskatīt par nevēlamu. Protams, allaž izvērtējams, kuras konstrukcijas lietojums tekstā ir iederīgākais, kā arī vēlams raudzīties, lai tekstā nevaldītu sintaktisks vienveidīgums.

Uzvārdu rakstījums atbilstoši dzimtei latviešu valodā nav radies padomju laikos.

Ortogrāfijas komisija 1924. gada 30. janvārī ir pieņēmusi lēmumu par uzvārdu pareizrakstību, kurā noteikts, ka uzvārdi rakstāmi kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē. (Sk. Apskats. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 3, 01.03.1924.)
Lūk, svarīgākie Ortogrāfijas komisijas atzinumi.
1. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -is, piemēram, Gulbis, Alksnis, Freimanis, Cīrulis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -e, piemēram, Gulbe, Alksne, Freimane, Cīrule.
2. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -iņš, piemēram, Bērziņš, Māliņš, Kļaviņš, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -iņa, piemēram, Bērziņa, Māliņa, Kļaviņa.
3. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -(t)ājs vai -ējs, piemēram, Arājs, Slaucītājs, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -āja, -ēja, piemēram, Arāja, Slaucītāja.
4. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -ais, piemēram, Stiprais, Salnais, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -ā, piemēram, Stiprā, Salnā.
5. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -nieks, piemēram, Pilsētnieks, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -niece, piemēram, Pilsētniece.
6. No slāvu valodām cēlušies uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -skis vai -ckis, piemēram, Sokolovskis, Ruckis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -ska vai -cka, piemēram, Sokolovska, Rucka.
7. Par pārējiem uzvārdiem pieņem šādu vienbalsīgu lēmumu: pārējie vīriešu kārtas uzvārdi sieviešu kārtā rakstāmi ar galotni -a vai -e.
8. Sieviešu dzimtes vārdi kā uzvārdi paturami negrozīti arī vīriešiem, jo mums ir tādi vīriešu dzimtes [mūsdienās – kopdzimtes] vārdi, bet var tos rakstīt arī ar vīriešu kārtas galotni, piemēram, Jānis Eglīte un Jānis Eglītis.

Ierēdniecība tolaik nav bijusi mierā ar Ortogrāfijas komisijas lēmumu, un diskusijas turpinājušās. 1927. gadā tiek izdots „Likums par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos”, kurā Ortogrāfijas komisijas lēmums ņemts vērā tikai daļēji, 5. punktā norādot, ka sievietes uzvārdu sieviešu dzimtē pēc vēlēšanās iespējams ierakstīt iekavās.
1. Visos valsts valodā sastādāmos dokumentos personas vārds un uzvārds rakstāms latviešu pareizrakstībā.
2. Vīrieša vārds un uzvārds rakstāms ar latviešu valodas galotni. Latgaliešu vārdi un uzvārdi rakstāmi viņu izloksnē.
3. No svešas valodas ņemts vārds un uzvārds rakstāms, kā izrunā latviešu valodā, pieliekot lokāmam vārdam un uzvārdam attiecīgu galotni.
4. Uz vēlēšanos ikkatras personas vārds un uzvārds iekavās rakstāms viņa parastā rakstībā.
5. Sievietes uzvārds rakstāms tāpat kā attiecīgas dzimtas vīrieša uzvārds ar nominatīva galotni. Uz vēlēšanos sievietes uzvārds iekavās rakstāms ar sieviešu kārtas vārda galotni.
6. Ikkatrai personai ir tiesība parakstīties arī dokumentos viņai parastā veidā.
7. Instrukciju šī likuma izvešanai dzīvē un atsevišķu uzvārdu rakstības nokārtošanai izdod iekšlietu ministrs.

Tas, ka valodnieki uzstājuši uz sieviešu dzimtes galotņu lietošanu, manāms arī publikācijās pēc šī likuma, piemēram, profesora Ernesta Bleses rakstā „Daži atgādinājumi par uzvārdu rakstību”. (Pašvaldības Darbs, Nr. 5, 01.05.1933.)

Uzvārdu jautājums vairs oficiālos lēmumos netika aktualizēts līdz 1941. gadam, kad Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija izveidotā Vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu pareizrakstības komisija publicēja atzinumus par vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu rakstību, kuros minēts, ka visi latviešu priekšvārdi un uzvārdi rakstāmi ar latviešu galotnēm, tāpat tajos teikts: „Noteikumi nokārto arī sieviešu uzvārdu rakstību, nosakot, ka sievietēm ir tiesības prasīt, lai viņu uzvārdus dokumentos raksta ar sieviešu dzimtes galotnēm, piem., Anna Kalēja, Berta Rūmniece. Sievietēm, kas to nevēlas, atstājama vīriešu dzimtes forma: Anna Kalējs.” (Padomju Latvija, Nr. 112, 11.05.1941.)

Pēc neatkarības atjaunošanas vārdu un uzvārdu rakstību latviešu valodā regulē Ministru kabineta noteikumi: vispirms 1996. gada 14. maija „Noteikumi par vārdu un uzvārdu identifikāciju dokumentos”, tad 2000. gada 22. augusta „Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju”, un šobrīd spēkā ir 2004. gada 2. marta „Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī identifikāciju”. Šajos noteikumos norādīts, ka personvārdus iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā, tiem ir vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, kā to valodnieki ir ieteikuši jau pagājušā gadsimta 20. gados.

Uzvārdu došanas tradīcija latviešu valodā nav tik sena (Kurzemē un Vidzemē uzvārdus lielākā daļa iedzīvotāju ieguva tikai 19. gadsimtā), tā veidojusies citu valodu ietekmē, un nereti visai dzimtai dots viens uzvārds bez galotnes vai ar vīriešu dzimtes galotni. Tomēr latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes, kuras rāda vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, bet svešvārdos iespējamas nelokāmās galotnes.

Vārdi un uzvārdi ir valodas elementi, kas tiek iekļauti valodas sistēmā, un sieviešu uzvārdu lietojums ar vīriešu dzimtes galotnēm ir pret latviešu valodas garu.