Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Latviešu valodā ir pārejoši (transitīvi) un nepārejoši (intransitīvi) darbības vārdi. Pārejoši darbības vārdi nosauc darbību, kas vērsta uz objektu akuzatīvā (jautājums Ko?) bez prievārda, piemēram:
lasīt grāmatu;
redzēt māju;
zīmēt portretu.
Nepārejoši darbības vārdi nosauc darbību, kas nav vērsta uz objektu akuzatīvā:
gulēt;
priecāties;
sazināties.

Arī darbības vārds komunicēt ir nepārejošs darbības vārds, tātad ar to nevajadzētu lietot kādu objektu akuzatīvā:
nevis komunicēt informāciju, bet informēt, sniegt informāciju;
nevis komunicēt pētījuma rezultātus, bet izplatīt pētījuma rezultātus, nodot pētījuma rezultātus;
nevis komunicēt uzņēmuma zīmolu, bet reklamēt zīmolu, vēstīt par zīmolu.

Vairākvārdu (vismaz trīs vārdu) iestāžu un struktūrvienību nosaukumos, kurus ievada īpašvārds (personvārds, vietvārds), ar lielo sākumburtu rakstāms arī nākamais vārds aiz tā:

Teikums Pārbaudi, pirms iegādājies! ir salikts pakārtots teikums, kurā ir virsteikums pārbaudi un palīgteikums pirms iegādājies, ko ievada saiklis pirms. Tātad saikļa priekšā ir liekams komats.

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.

Vārds kņūpus šajā teikumā nozīmē ‘atrasties ar augšdaļu uz leju’.

Apstākļa vārds kņūpus (arī kņūpu, kņupus, kņupu, knūpus, knūpu, knupus, knupu) var tikt lietots vairākās nozīmēs:
‘tā, kas ir saliecies, salīcis (uz priekšu un uz leju)’, piemēram, Indars, nometies kņūpus, berza grīdu; Solveiga iekrita gultā kņūpus un šņukstēja;
‘slīpi (piemēram, atrasties, būt piestiprinātam)’, piemēram, karoga kāts bija iestiprināts kņūpus;
‘ar augšdaļu uz leju (piemēram, atrasties, būt novietotam)’, piemēram, krēsli uz galda salikti kņūpus; rotaļu kastes bija apgāztas kņūpus.