Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Ja stāstījuma teikums beidzas ar saīsinājumu, aiz kura likts punkts, tad vēl viens punkts teikuma beigās nav nepieciešams. Beigu pieturzīme lietojama tikai jautājuma vai izsaukuma teikuma beigās.

Tātad teikumi būtu rakstāmi šādi.
Vai mežā ir lapsas, zaķi, vilki u. c.?
Mežā ir lapsas, zaķi, vilki u. c.!
Mežā ir lapsas, zaķi, vilki u. c.

Ja deju kolektīva nosaukums oficiāli ir rakstīts „DimDari”, tad tas tā arī rakstāms – TDK „DimDari”.

Šādu neraksturīgu lielo un mazo burtu kombinējumu var izmantot par grafisku līdzekli nosaukuma leksiski semantiskās nozīmes izcelšanai, papildnozīmes piešķiršanai, vārdu spēlei u. tml., piemēram, „UgunsGrēks” (uzsvērta vārddaļa grēks), „AvanTūristi” (uzsvērta vārddaļa tūristi).

Deju kolektīvs nosaukumā acīmredzot vēlējies uzsvērt, ka nosaukumā nav atspoguļots tikai refrēns, bet ietverts arī vārds darīt.

Virsraksti, kuri veidoti kā piebilde ar tiešo runu bez pēdiņām, plašsaziņas līdzekļos sastopami it bieži. Visticamāk, autori izvairās no pēdiņu lietojuma, lai lieki nesaraibinātu tekstu.

No interpunkcijas viedokļa aiz kola lielā sākumburta lietojums nav pamatots, tātad šāds rakstījums formāli ir korekts: Jānis Bērziņš: brauksim lēnāk pār tiltu, draugi!

Savukārt pēc nozīmes virsraksts funkcionē kā tiešās runas teikums, kurā ir nosaukts runātājs un viņa sacītais, tātad pēc satura to ir iespējams uzskatīt par tiešās runas teikumu un lietot lielo sākumburtu aiz kola: Jānis Bērziņš: Brauksim lēnāk pār tiltu, draugi!

Šādas konstrukcijas latviešu valodā nav normētas, proti, nav noteikta nedz interpunkcija, nedz arī lielo sākumburtu lietojums tajās. Formāli aiz kola rakstāms mazais sākumburts, taču pēc nozīmes virsrakstā ir izteikts kādas personas sacītais līdzīgi kā tiešajā runā. Tātad būtu iespējams gan mazā, gan lielā sākumburta lietojums.

Valodas praksē gadījumos, kad lietots vārdu savienojums vārdā A, bieži sastopams komats, kas likts, iespējams, vārdā A uzskatot par kādu reducētu sintaktisku vienību, piemēram, Cilvēks, [kam] vārdā Oto; Ielas kaķis, [saukts] vārdā Bobs. Vārdu savienojums vārdā A nav uzlūkojams par kādu atsevišķu sintaktisku vienību, kā, piemēram, savrupinājumu vai palīgteikumu. Tas ir nedalāms, leksikalizēts vārdu savienojums, kas ar pieturzīmēm no pārējā teksta nav atdalāms.
Tātad nosaukumi rakstāmi Cilvēks vārdā Oto, Ielas kaķis vārdā Bobs, Vīrs vārdā Ūve.