Language consultations: electronic database

Pamata skaitļa vārdi apzīmē abstraktus skaitļus, piemēram, viens, septiņi, divdesmit trīs, vai arī priekšmetu un dzīvu būtņu skaitu, piemēram, viens cilvēks, septiņi rūķīši, divdesmit trīs konfektes.
Kārtas skaitļa vārdi norāda secību, kādā priekšmeti vai dzīvas būtnes seko cits citam, tos skaitot, piemēram, pirmais cilvēks, septītais rūķītis, divdesmit trešā konfekte. Katram pamata skaitļa vārdam atbilst savs kārtas skaitļa vārds: viens – pirmais, septiņi – septītais, divdesmit trīs – divdesmit trešais.

Vārdi četri un ceturtais semantiski ir saistīti, tomēr tie nav uzskatāmi par viena vārda formām. Kārtas skaitļa vārds ceturtais ir atvasinājums no pamata skaitļa vārda četri.

Piedēkļi -ē- un -o- ir plaši izmantoti darbības vārdu darināšanā. „Latviešu valodas gramatikā” piedēkļu raksturojumā teikts: „Visos latviešu rakstu valodas attīstības posmos aktīvākais verbu [darbības vārdu] darināšanas līdzeklis ir -ē-. [..] [A]r piedēkli -ē- darināto darbības vārdu ir daudz vairāk nekā citu sufiksālo atvasinājumu. Raksturīgs arī tas, ka piedēklis -ē- ticis un tiek aktīvi izmantots, atvasinot vārdus gan no latviskas cilmes motivētājvārdiem, gan no aizguvumiem. Turklāt, attīstoties dažādu nozaru terminoloģijai, vērojama tendence pieaugt tieši citvalodu cilmes celmu motivācijai. Raksturīgs arī tas, ka daudzi atvasinājumi ar -ē- ir transliterēti vai kalkoti verbi.” (Vulāne 2013, 290) Bieži lietoti tādi atvasinājumi kā dublēt (no franču doubler), ekscerpēt (no latīņu excerpere), fiksēt (no franču fixer). Tātad no vārda čips (angļu val. chip) iespējams atvasināt darbības vārdu čipēt.

Arī -o- ir viens no produktīvākajiem derivatīvajiem [atvasināšanas] piedēkļiem, un „lietvārda motivētie atvasinājumi izsaka nozīmi: izmantot darbības veikšanai ar motivētājvārdu nosaukto priekšmetu – slēpot, slidot, nūjot, kuģot, laivot, riteņot, plostot, naglot, virpot, algot”. (Vulāne 2013, 290) Ar laivu var laivot, ar naglu – naglot, tātad ar čipu iespējams čipot.

Abi atvasinājumi latviešu valodā ir iespējami. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas terminoloģijas apakškomisija (LZA TK ITTEA) ir ieteikusi lietot čipot, un šī varianta pārsvars ir arī Nacionālajā korpusu kolekcijā, savukārt Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija atbalstījusi paralēlformas. Tātad pieļaujams lietot gan čipēt, gan čipot.

Naratīvs atkarībā no konteksta var būt vēstījums, stāstījums, arī ziņas, nostāja, informācija, apskats, propaganda.

Vārda naratīvs pamatā ir viduslaiku latīņu valodas vārds narrativus ar nozīmi ‘vēstījošs’, un tas tiek lietots ar nozīmi ‘stāstījums, vēstījums’. Sociālajās un humanitārajās zinātnēs naratīvs ir bieži lietots termins, tiesa, piemēram, promocijas darbā „Stāstījuma struktūra, stāstītāja un stāstījuma līmeņi Andras Neiburgas prozā” Jānis Ozoliņš naratīva jēdziena vietā iesaka lietot latvisko stāstījums.

Vispārlietojamā nozīmē ar svešvārdu naratīvs apzīmē vēstījumu par kaut ko, piemēram, Nacionālajā korpusu kolekcijā ir dažādi piemēri:

Latviešu kultūras naratīvi kopš 19. gadsimta uzsver latviešu piederību laukiem un zemniecībai un atkārto domu, ka latvietība ir saistīta ar zemi un zemes darbiem. (LVK2022)

Tāpēc telpa, kuru piedāvā māksla, ir ļoti svarīga telpa kritikai un izvērtēšanai, kas ir nozīmīgi tādas pasaules kontekstā, kura ar katru dienu arvien vairāk tiek polarizēta, kad naratīvi, kurus rada politiķi un mediji, bieži vien uzstāj, ka lietas ir vai nu melnas, vai baltas. (Tīmeklis2020)

Pēdējos gados vārda naratīvs lietojums vērsies plašumā, vietumis, šķiet, tas nomainījis vārdu diskurss, kas bijis populārāks pirms kādiem 10 gadiem. Bieži lietots ir vārdu savienojums Kremļa naratīvs, proti, vēstījums, kuru plašākai sabiedrībai nodod Krievijas valdība, Krievijas īstenotā propaganda plašsaziņas līdzekļos, piemēram, Nacionālajā korpusu kolekcijā atrodami vairāki desmiti piemēru no ziņu portāliem:

Līdz kodoltriecienam Krievijas karā pret Ukrainu vēl tāls ceļš ejams, jo Krievijai ir vēl daudz neizmantotu ekonomisko sviru, ko likt lietā pret Rietumiem, uzskata Rajevs. Pamiers iekļaujas Kremļa naratīvā, ka Krievijas armijas mērķis ir „sakārtot Ukrainu”. Pamieru tā pasniegtu kā savu „labo gribu”, lai izvairītos no civiliedzīvotāju upuriem, papildina Rajevs. (Ziņas)

„Kanāliem, kuros parādās Kremļa naratīvs, nevajadzētu būt pieejamiem kabeļu operatoru un citu televīzijas pakalpojumu sniedzēju pamatpiedāvājuma kanālu paketē,” iepriekš norādījis par likumprojekta virzību Saeimā atbildīgās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš. (Ziņas)

Valodā mēdz ienākt modes svešvārdi, kuru izmantojums ir biežs, taču nozīme aizvien vairāk izplūst, jo ar šo vārdu izlīdzas, lai nemeklētu konkrētākus, precīzākus pašu valodas vārdus vai kādus citus ierastākus svešvārdus. Ar naratīvu apzīmē vēstījumu, stāstījumu, arī ziņas, nostāju, informāciju, apskatu, propagandu.

Darbības vārda vienkāršās nākotnes daudzskaitļa 2. personā ir paralēlformas:
jūs būsit/būsiet apmierināts,
jūs nāksit/nāksiet ciemos,
jūs saņemsit/saņemsiet atlaidi.

Abas formas ir vienlīdz labi lietojamas literārajā valodā, tām nav stilistisku atšķirību, un abas formas var attiecināt kā uz vienu personu, tā uz vairākām. Formu ar -it kā pareizo ieteicis jau Jānis Endzelīns „Latviešu gramatikā” 1907. gadā, pēcāk uz formu -iet un -it paralēlu lietojumu norādīts arī „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” (1959), un arī mūsdienu valodā abas formas atbilst valodas normām.

Tātad vienkāršās nākotnes daudzskaitļa 2. personā iespējams lietot abas formas: darīsit/darīsiet, iesit/iesiet, turpināsit/turpināsiet. Ja ir iespējamas paralēlformas, tad parasti vienā rakstā iesaka izvēlēties vienu no tām.

Šajos atvasinājumos lietots piedēklis -niek-, kas funkcionē derivatīvajos formantos [vārda daļās, ko izmanto vārddarināšanā] -nieks un -niece, piemēram, darbinieks, ērģelniece, rakstniece, talcinieks. „Mūsdienu valodā vērojamas divas tendences – derivatīvais formants tiek pievienots motivētājcelmam vai nu tiešā veidā, vai arī vārddarināšanas celma un formanta sadurā tiek lietots interfikss*.” (Vulāne 2013, 238)
Vārdnīcās atrodam atvasinājumus gan ar interfiksu, gan bez tā:
bruņnieks / bruņenieks / bruņinieks (literārā forma),
laivnieks / laivenieks / laivinieks (literārā forma),
rīdznieks / rīdzenieks / rīdzinieks (literārā forma).
Šāds interfiksa lietojums, iespējams, skaidrojams ar izrunas ērtumu un labskanību, tāpat tas varētu būt saistāms ar iepriekšējā patskaņa dabu. (Vulāne 1997, 289)
Atvasinājumi ar -enieks rakstu valodā sastopami jau kopš 16. gadsimta. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka šīs izskaņas variants bijis izplatīts tanīs Kurzemes un Vidzemes izloksnēs, uz kuru pamata veidojās rakstu valoda, kā arī to latviešu vidū, kuri dzīvoja Rīgā. Vēlāk, 18. gadsimtā, izskaņas -inieks lietojums paplašinās un nostiprinās 19. gadsimta tekstos. Mūsdienās atvasinājumi ar -enieks sastopami retumis: dažos apdzīvoto vietu iedzīvotāju nosaukumos (bikstenieki, nīcenieki), uzvārdos (Bruņenieks, Laivenieks), arī dažos personu nosaukumos (bitenieks). (Baltiņa 1984, 134–139; Frīdenberga 2016, 132–143) Darinājumi nostiprinājušies dažādās formās: gan ar interfiksu (bundzinieks, veiksminieks), gan bez tā (avīžnieks, domnieks).
Latviešu literārajā valodā lietojami paralēlvarianti: mājinieks un mājnieks. Atvasinājums mājenieks mūsdienās uzskatāms par apvidvārdu.

* Interfikss ir morfēma, kurai nav savas patstāvīgas derivatīvas vai formveidošanas nozīmes un kuru izmanto citu morfēmu savienošanai. Interfikss parasti novērš neērtas skaņu kopas morfēmu sadurā, piemēram, galv-(as)-seg-a, nak-(sn)-iņ-a, nam-(a)+māt-e, rau-(st)-ī-t.