Language consultations: electronic database

„Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” viena no vārda formāts nozīmēm ir ‘veids, forma’. Vārdam forma ir vairākas nozīmes, taču starp tām ir arī ‘veids, tips’.

Pamatā vārds formāts izmantots, lai nosauktu konkrētu papīra lapas vai kartona izmēru, piemēram, A4 formāta papīra lapa, izvēlēts nepareizs papīra formāts, iestatīt papīra formātu.

Šobrīd par formātu sauc arī dokumenta elektronisko veidolu, piemēram, word (teksta dokumenta formāts), pdf (portatīvā dokumenta formāts).

„Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā” atrodami termini papīra formāts, mašīnlasāms formāts, līdztekus arī datorlasāma forma, rakstveida forma, mašīnlasāma forma.

Elektronisko dokumentu likumā, 2018. gada 4. septembra Ministru kabineta noteikumos Nr. 558 „Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība”, 2005. gada 5. jūnija Ministru kabineta noteikumos Nr. 473 „Elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites kārtība valsts un pašvaldību iestādēs un kārtība, kādā notiek elektronisko dokumentu aprite starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām” lietots termins papīra forma, tas atrodams arī Tieslietu ministrijas publicētajās „Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas vadlīnijās”.

Ieteicams lietot vārdu formāts par lappuses, iespieddarba izmēru, kā arī elektroniski pieejamiem dokumentiem, kā .doc, .pdf, .jpg, .edoc u. c. Savukārt vārds forma attiecināms uz dokumenta veidu – elektronisko vai papīra formu, piemēram, grāmatvedības dokumentu papīra formas pārvēršana elektroniskā formā.

Vārda rakstījums ir atkarīgs no konteksta.

Par īpašvārdu ir uzskatāms latviešu mitoloģijas un kristietības augstākais apzīmējums Dievs. (Smiltniece 2015, 327; Laugale, Šulce 2012, 55) Šādā nozīmē lietotais vārds arī dažādos savienojumos rakstāms ar lielo sākumburtu: Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars; Dievs Tas Kungs; Dieva žēlastība utt.

Iespraudumos un interjektīvos savienojumos savukārt vārda dievs rakstījumā konstatējama nekonsekvence.
Tādos savienojumos kā no dieva puses, vai dieviņ vārds rakstīts ar mazo sākumburtu. (Blinkena 2009, 256) Savukārt savienojumos ak Dievs, paldies Dievam sastopams lielā sākumburta lietojums. (Blinkena 2009, 350; Romane 2014, 102)

„Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” visos vārdu savienojumos neatkarīgi no tā, vai lietots kristietības nozīmē vai iespraudumos un interjektīvos savienojumos, vārds rakstīts ar lielo sākumburtu, piemēram, ak Dievs; ar Dieva palīgu; Dievs ar to; lai Dievs žēlīgs; nedod Dievs.

„Latviešu valodas gramatikā” (2015) dažādos savienojumos vārds rakstīts divējādi, piemēram, par frāzi paldies dievam/Dievam teikts: „[..] pateicības izteikšanas līdzeklis sākotnēji ir bijusi frāze paldies Dievam, kas mūsdienās zināmā mērā desemantizējusies [zaudējusi pamata nozīmi], piem.: Tu, Vizma? Paldies dievam… Kur tik briesmīgi ilgi? (R. Ezera) Pieripinājis ceļa malā, pievilcis rokas bremzi, Olivers noslaucīja sviedrus: „Viss kārtībā, ser, paldies Dievam!” (Anšl. Eglītis).” (Smiltniece 2015, 681, 689)

Izsauksmes vārdos arī sastopams divējs rakstījums: paužot pozitīvu emocionālo attieksmi vai vērtējumu, vārds rakstīts ar lielo sākumburtu: Ak, Dievs, cik viņš maigs, kluss, saprotošs un inteliģents! (L. Stumbre) Savukārt, izsakot negatīvas, nepatīkamas jūtas vai negatīvu vērtējumu, vārds rakstīts ar mazo sākumburtu: Nedod dievs, kaut ko izdarīt nepareizi!; Citādi ar koku, dievs sodi, ar koku izvadīšu! (V. Pūce). (Smiltniece 2015, 683, 684) Savienojumā Dieva dēļ vārds rakstīts ar lielo sākumburtu: Neraudi, Dieva dēļ, neraudi, Elīz. (Valkovska, Lokmane 2015, 782)

Lielā vai mazā sākumburta lietojums vārdā Dievs/dievs atkarīgs no desemantizācijas (pamatnozīmes vājināšanās) pakāpes, kuru ne vienmēr viegli noteikt. Mēs ieteiktu rīkoties šādi.

Ar lielo sākumburtu rakstāms vārds Dievs, ja:
vārds lietots pamata nozīmē, piemēram, Vērsties pie Dieva;
vārds lietots frazeoloģismā, piemēram, Lai Dievs ir mans liecinieks, es neesmu vainīgs; Viņi dzīvo kā Dieva azotē.

Ar mazo sākumburtu rakstāms vārds dievs, ja:
vārds lietots iespraudumos, piemēram, Šeit, paldies dievam, ir silti; Veikals, nedod dievs, būs slēgts.

Izsauksmes vārdu savienojumos pieņemama ir abējāda rakstība: atsevišķā izteikumā Ak, Dievs! vārdu iespējams rakstīt ar lielo sākumburtu, savukārt, iesaistot to izteikumā, piemēram, Ak dievs, kā viņš man patīk! vai Mīļais dievs, kā viņa izskatījās!, piemērotāks būtu mazā sākumburta lietojums.

Uzrunā vokatīva locījumā rakstāms gan amats, gan personvārdi: godājamo/godājamais skolotāj Bērziņ! Valentīna Skujiņa norāda: „[J]a uzrunā tiek lietots gan vārds un uzvārds, gan amata nosaukums, vārds kungs vai kundze nav nepieciešams un ir pat lieks.” (Skujiņa 2003, 52)
Tātad iespējams rakstīt:
godājamo/godājamais priekšsēdētāj Bērziņa kungs! vai
godājamo/godājamais priekšsēdētāj Juri Bērziņ!

Vārdu nākošais un nākamais sinonīmiskais lietojums ar nozīmi ‘tāds, kas iestājas, seko, noris tūlīt pēc kā; tāds, kas norisēs, darbosies tuvākajā nākotnē’ konstatējams gan „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, gan „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”. „Tēzaurā” šāds lietojums minēts kā nevēlams. Vārdu lietojumā būtu jāievēro atšķirības, kuras noteikusi šo divdabju vispārīgā semantika.

Vārdi nākošais un nākamais ir darbības vārda nākt lokāmo tagadnes divdabju formas ar noteikto galotni:
nākošais ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis ar noteikto galotni,
nākamais – lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis ar noteikto galotni.

Darāmās kārtas tagadnes divdabis pazīmes veidā izsaka norisi, kura realizējas vienlaikus ar teikuma galveno darbību, un to visbiežāk veido no nepabeigtas nozīmes darbības vārdiem:
Jānis skatījās, skatās, skatīsies Ievas kaistošajā sejā [sejā, kas kaisa, kaist, kaisīs];
viņa skrēja, skrien, skries, redzēdama nākošo vilcienu [vilcienu, kas nāca, nāk, nāks].

Darāmās kārtas divdabji parasti izsaka aktīvu darbību, kuru veic raksturotais vārds, piemēram:
ziedošais koks – koks, kurš [pats] zied;
satriecošs skats – skats, kurš [pats] satriec [= aizgrābj];
nākošais lietus – lietus, kurš [pats] nāk.

Ciešamās kārtas tagadnes divdabis tiek izmantots apzīmētāja funkcijā, un tas var norādīt patstāvīgu pazīmi, piemēram, neredzamais bērns, vispārlietojamā leksika.
Ciešamās kārtas divdabji parasti raksturo vārdu, uz kuru ir vērsta darbība:
pazīstams mūziķis – mūziķis, kuru [kāds cits] pazīst
(nevis mūziķis, kurš kādu pazīst);
redzams trūkums – trūkums, kuru [kāds cits] var redzēt
(nevis trūkums, kurš redz);
sitamais instruments – instruments, kuru [kāds cits] sit
(nevis instruments, kurš sit).

Daļai no lokāmajiem divdabjiem piemīt īpašības vārdu pazīmes un reizē adjektivēšanās* tendence, un tos gramatikā dēvē par adjektīviskiem divdabjiem, piemēram, nomācoša vientulība, izsmeļošs skaidrojums.

Lokāmo ciešamās kārtas tagadnes divdabju adjektivēšanās spilgti izpaužas gadījumos, kad tie semantiski ir būtiski attālinājušies no atbilstošā darbības vārda citu formu izmantošanas, piemēram, beidz darbu – beidzamais autobuss, beidzamā stunda; nāk pavasaris – nākamais pavasaris, nākamā pietura.

Inta Freimane rakstījusi: „[V]alodas praksē [..] ir vērojama tendence regulēt adjektivējušos divdabju nākamais un nākošais lietojumu, vairoties pēc iespējas no divdabja nākošais (gan labskaņas, gan semantisku apsvērumu dēļ, ar nozīmes atšķirību): nākamā pietura, nākamais gads u. tml. Tātad sāk dominēt nākamais – sinonīmijai ir tendence pāriet paronīmijā, pēc tam var veidoties varianti un viens no tiem zust.” (Freimane 1993, 115)

Freimane minējusi arī ne tik viegli saprotamās gramatiskās semantikas nianses: „[T]ā kā gramatiskā semantika ir slēpta un tāpēc grūtāk uztverama un formulējama par leksisko, tā ne vienmēr tiek adekvāti uztverta. Tā ir jāiemāca skaidrojot. Piemēram: Pretim nākošais cilvēks [cilvēks, kurš reāli nāk pretim – turklāt jāņem vērā, ka divdabis lietojams arī ar nenoteikto galotni]. – Mūsu nākamais kolēģis [cilvēks, kurš nākotnē būs mūsu kolēģis – divdabis lietojams tikai ar noteikto galotni]. Ieteikumu uztveršana ir atkarīga gan no adekvātas satura uztveres, gan arī no valodas lietotāju zināšanām un individuālās valodas izjūtas.” (Freimane 2014, 41–42)

Lai gan valodas praksē vārdus nākošais un nākamais tiešām bieži lieto kā sinonīmus un to apstiprina arī vārdnīcu dati, šiem vārdiem piemīt nozīmes nianses, kuras labā, koptā latviešu valodā būtu ievērojamas.

Vārds nākošais attiecināms uz to, kas patiešām virzās šurp, piemēram, nākošais tumšais mākonis man uzdzina bažas, tumšās ielās pretī nākoši stāvi liek atkāpties.
Vārds nākamais attiecināms uz to, kas kaut kam seko, noris pēc kaut kā: nākamajā nedēļā līs, vakarā redzēsim nākamo sēriju.

* Adjektivēšanās ir konversijas paveids, kurā notiek dažādu vārdšķiru vārdu, resp., vārdformu pāreja īpašības vārdos.
 

Nosaukumu rakstībā ir šķirami tiešie un simboliskie nosaukumi.

Tiešajos nosaukumos nelieto pēdiņas, taču ir noteikts lielo sākumburtu lietojums:
Rīgas dome, Gaujas Nacionālais parks.
Simboliskie nosaukumi ir nosaukumi, kurus tekstā liek pēdiņās:
koris „Debesu pērle”, grupa „Prāta vētra”.
Valodas praksē pēdiņas bieži vien tiek aizstātas ar tekstu slīprakstā vai citā grafiskā izcēlumā, piemēram, afišā vai plakātā izceļot mūzikas grupu, albumu, grāmatu nosaukumus:
koris Debesu pērle, grupa PRĀTA VĒTRA.
Svarīgākais vienā tekstā ir ievērot konsekvenci, proti, ja nosaukumus sākts rakstīt slīprakstā, tad tā rīkoties arī turpmāk.

Viss simboliskais nosaukums ir izceļams, proti, lietojamas pēdiņas, slīpraksts vai kāds speciāls burtveidols, kas simbolisko nosaukumu atšķir no tiešajiem nosaukumiem, kuros vienīgais izcēlums ir lielo sākumburtu lietojums pirmajā un/vai kādā citā vārdā.