Language consultations: electronic database

Kā pareizi: susurs vai susuris?

Latviešu literārajā valodā pareizā forma ir susuris.

Latviešu valodas pareizrakstības normām atbilst forma susuris. Vārds susuris ir 2. deklinācijas lietvārds ar galotni -is, šo formu redzam arī susuru sugu nosaukumos: lielais susuris, mazais jeb lazdu susuris, meža susuris.
Latviešu valodā sastopami lietvārdi gan ar beigu daļu -urs – čiekurs, pumpurs, ņieburs –, gan -uris – puduris, puzuris, susuris.
Valodas praksē 1. deklinācijas lietvārds susurs sastopams ļoti bieži, tostarp arī deminutīva formā susuriņš, tātad ir vērojamas deklināciju formu svārstības.

• Ceplītis, L., Miķelsone, A., Porīte, T., Raģe, S. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Rīga : Avots, 2007, 774. lpp.
• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 7₂ sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1991, 289. lpp.
• Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca: susuris
• Latviešu valodas vārdnīcu serveris: susurs
• Smiltniece, G. Lietvārds (substantīvs). Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 360.–361. lpp.

Cik korekti ir lietot vārdus homofobija un homofobs?

Mūsdienās vārdi tiek lietoti ar jau nostiprinājušos nozīmi, kas neatbilst etimoloģijai.

Konsultējoties ar LU klasisko valodu profesori Rūmnieci un LU profesoru anglistu A. Veisbergu, vispirms latviešu valodā tika skaidrota vārddaļu nozīme: lat. homo (hominis) ‘cilvēks’; grieķu (h)omoios ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’; ..fobija (lat. phobia < gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘bailes, nepatika (piemēram, hidrofobija)’; homofobs – homo (gr. homos ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’) – salikteņa daļa – ‘vienāds, līdzīgs (piemēram, homogēnisks, homologs)’; fobs (gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘tas, kas baidās, izrāda nepatiku, neieredz (piemēram, anglofobs)’.

Homonīms (gr. homōnymos < homo.. + onyma ‘vārds’) – ‘vienādi rakstāmi un izrunājami vārdi ar dažādu nozīmi’; līdzīgi piemēri ir arī vārdi homofoni, homogrāfi. Taču vārdu pamatā nav latīņu homo (ja tā būtu, vārds būtu jāskaidro kā cilvēknosaukums,cilvēkskaņa, cilvēkrakst(īt)s un tādā gadījumā arī vārdi homonīmi, homofoni, homogrāfi būtu tādi paši nevēlami un skaužami vārdi).

Grieķu vārdā (h)omoios iekavās liktais h izteic skarbo dvesmu, kāda šim vārdam bijusi sengrieķu valodā (ὍMOIOS), un tas ir apliecinājums tam, ka daudziem terminiem pamats un paraugs ir bijusi sengrieķu valodas izruna.

Mūsdienu grieķi (ar mūsdienu saprotot apmēram divus gadu tūkstošus) šos vārdus izrunā omofils, omofobs, jo raksta bez dvesmas skaņas (h) un to arī neizrunā. Ja mēs rīkotos atbilstoši jaungrieķu izrunas variantam, nebūtu jucekļa ar latīņu cilvēku – homo.

Vai piedāvāsim pēkšņi latviešiem teikt omoseksuālis, omofobija?

Vai mūsu sabiedrība būtu gatava pieņemt šādu izrunas tradīcijas maiņu, cik cilvēku to saprastu? Otra iespēja – izdomāt (radīt) jaunu vārdu šī (un tamlīdzīgu) jēdzienu apzīmēšanai, taču nav tāda gatava universāla vārda, ko šajā situācijā varētu piedāvāt un kas derētu visam: homofobijai, homonīmijai, homofonijai, homogrāfijai utt.

Turklāt, iedziļinoties mūsdienu grieķu valodā, ir pārprotamas šī veidojuma (potenciāli) uztveramās nozīmes: vai homofobija (tieši tulkojot) ir bailes no līdzīgā/tāda paša vai no līdzīgajiem/tādiem pašiem? Kā saprotami tādi paši: tie, kas baidās, vai tie, no kuriem baidās? Diemžēl valodā ir daudz vārdu, kuros klasiskās valodas ir izveidojušas šādu valodas spēli. Turklāt tas nav vienīgais vārds, kura nozīme atšķiras no etimoloģiskā skaidrojuma vai tieša tulkojuma.

Homofobija un homofobs nav latviešu valodas termini, un ar šādu nozīmi un izrunu tie eksistē arī citās valodās, tāpēc diez vai latviešiem izdotos pārliecināt par attiecīgo pareizrakstību vai izrunu lietotājus Latvijā, kur nu vēl Eiropā vai pasaulē!

Šādi un tamlīdzīgi jautājumi valodās eksistē, taču ne vienmēr tie ir atrisināmi, kā tas ir arī šajā gadījumā. Mākslīgi radīt terminu un ar varu lauzt nostiprinājušos tradīciju nav iespējams.

Tāpēc ar dažādu nozīmi, taču vienādi rakstāmus un izrunājamus vārdus lietosim kā līdz šim.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 232. lpp.

Parakstot vēstuli, amata nosaukums ir jāraksta ar lielo vai mazo sākumburtu?

Ja ar amata nosaukumu nesākas teikums, ieņemamais amats un profesijas nosaukums nav jāraksta ar lielo sākumburtu.
Izņēmumi ir: Valsts prezidents, Ministru prezidents.
Ieņemamie amati valsts kontrolieris, valsts sekretārs, tiesībsargs utt. nav jāraksta ar lielo sākumburtu, ja vien ar tiem nesākas teikums. Tieši tāpēc vēstules nobeigumā, rakstot, piemēram, Ar cieņu valsts sekretāra vietniece Aina Bērziņa, amata nosaukums jāraksta ar mazo sākumburtu, jo ieņemamais amats nav teikuma sākumā. Savukārt paraksta daļā teikuma pirmais vārds Valsts amata nosaukumā Valsts sekretāra vietniece Aina Bērziņa rakstāms ar lielo sākumburtu, jo ar šo vārdu sākas teikums.

Plastalīns vai plastilīns?

Pareizi ir plastilīns.

Vārds plastilīns aizgūts no vācu valodas vārda Plastilin, kam pamatā grieķu vārds plastikos ar nozīmi 'tēlniecisks'.
Vārda kļūdainais rakstījums ar patskani a patskaņa i vietā droši vien radies, jo zilbe ir neuzsvērta un patskanis nav skaidri saklausāms.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 577. lpp.
• Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. L. Ceplītis, A. Miķelsone, T. Porīte u. c. Rīga : Avots, 1995, 617. lpp.
• Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca: plastilīns

Kā rakstīt atverošās pēdiņas – apakšā vai augšā?

• VVC LVEK 14.05.2014. sēdes protokola Nr. 34 3. §.