Language consultations: electronic database

Vārda viskautkas vietā atkarībā no konteksta labāk lietot šis (un) tas, viss kas, kaut kas, arī sazin kas, nez kas u. tml.

Vārds viskautkas sarunvalodā radies, apvienojot formu un nozīmi nenoteiktajam vietniekvārdam kaut kas un vārdu savienojumam viss kas (kā arī nozīmes niansi no vārdu savienojuma kaut kas no visa, tāpat arī no šis (un) tas):
kaut kas – ‘norāda uz ko nenoteiktu, nezināmu, arī neminētu’;
viss kas – ‘daudz no esošā, iespējamā’;
šis (un) tas – ‘norāda uz ko nenoteiktu, arī konkrēti neminētu’ (sk. Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca. Pieejams: https://tezaurs.lv/mlvv).

Vārdu savienojumam viss kas ir lielāka noteiktības, konkrētības nozīme. Sal. es nopirku visu ko (= daudz no iespējamā) un es nopirku viskautko (= daudz no nenoteiktā, nezināmā).

Fonētisku iemeslu dēļ neiesaka lietot vārdu savienojumu viss tas (lai fonētiski neveidotos līdzība ar lietvārdu vistas), iespējams, uz tā pamata arī viss kas raisa pretestību, turklāt, kā jau minēts, svarīga ir arī nenoteiktības nianse, ko piešķir kaut kas.

Interesanti, ka viss kaut kas (un bieži akuzatīva locījumā visu kaut ko) sastopams daiļliteratūrā, arī periodikā:
ieteica visu kaut ko;
[..] tad sakrājas viss kaut kas;
es zinu, ka esmu visu kaut ko pasaulē redzējis;
tad mēs visu kaut ko stādījām (sk. http://korpuss.lv).
Tāpat atrodams arī viskautkas:
Akselam ir nepilni divi gadi, un visas dienas laikā viņš izdomā viskautko, ne tikai to, kas redzams fotogrāfijā;
pa ziemu vilki neguļ kā daudzi citi dzīvnieki. Tad viņi ēd viskautko, arī peles un vāveres;
kad piezvana mamma, es momentā ķeru pie svaiga papīra gabala un tur gan rēgojas viskautkas apaļš un omulīgs (sk. http://periodika.lv).
Lielā daļā gadījumu presē atrodami citējumi no kādu intervētu cilvēku, tostarp bērnu, teiktā, iespējams, viskautkas atstāts tekstā, lai radītu autentiskas runas iespaidu.
Kā norāda Dace Strelēvica, „[k]ontrahētā forma viskautkas (parasti, protams, kursivēta) presē parādās bieži, bet katrā šādā gadījumā jāpriecājas, ka vismaz nav veicināts modes vārda – divvalodu hibrīdformas dajebkas – uzvaras gājiens” (Strelēvica, D. Kursīvs un pēdiņas kā „nestandarta” leksikas iezīmētāji Latvijas presē. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Populārzinātnisku rakstu krājums. Nr. 2. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2006, 52. lpp. Pieejams: https:// www.valodaskonsultacijas.lv/uploads/suggested_sources/2/pdf/Valodas_prakse_2.pdf).
Vārds viskautkas atrodams dažu rakstnieku, kā, piemēram, Vika un Gundegas Repšes, daiļradē.

Nevar noliegt, ka sarunvalodas vārdi ienāk publicistikā, daiļliteratūrā un ar laiku no sarunvalodas slāņa nonāk vispārlietojamā leksikā. Turklāt vis- kā salikteņu pirmā daļa latviešu valodā ir sastopams, piemēram, visapkārt, visbeidzot, viscaur, vismaz, visvisāds utt. No valodas normas viedokļa atkarībā no konteksta labāk izvēlēties šis (un) tas, viss kas, kaut kas, arī sazin kas, nez kas u. tml.

Itin bieži pulksteņa laika pierakstā starp stundas un minūšu rādītāju cipariem tiek lietots kols, par ieganstu tam minot elektronisko ierīču laikrāžu iestatījumus, jo kols lietots datoros, digitālajos pulksteņos, tālruņos utt. Šāds pieraksts latviešu valodā nav korekts, jo kolam ir pavisam citas funkcijas. Starp stundas, minūšu un sekunžu rādītāju cipariem ir liekams punkts:
tikšanās norunāta pulksten 12.00;
skrējējs finišēja tieši pulksten 14.25.30.

Reizēm jautāts: vai tad, ja līdzās datuma saīsinātajam pierakstam jānorāda arī pulksteņa laiks, pēdējā nedrīkstētu lietot kolu, lai tos atšķirtu, piemēram, 02.02.2022. 02:00? Arī šādā pierakstā nav iemesla atteikties no punkta starp stundu un minūšu rādītājiem, jo pieraksta formāts atspoguļo ierasto datuma un pulksteņa laika norādi – vispirms tiek nosaukts datums, pēc tam pulksteņa laiks –, tātad nerodas šaubas par to, kas ar ciparu grupām tiek apzīmēts.

Mūsdienu latviešu valodā pareizas ir abas formas, kaut gan patlaban vairāk izplatīts ir akuzatīvs.

Ja vārds vajadzēt ir kopā ar vārdiem vairāk, mazāk, tad lietojams ģenitīvs. Piemēram, vajag vairāk brīva laika, mazāk darba. Ģenitīvā latviešu valodā lieto tādu lietvārdu, kas nosauc, kā nav, kā trūkst vai netrūkst, kā vajag vai nevajag, kā pietiek vai nepietiek: vajag uzņēmības, nevajag naida. Savukārt jau „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” teikts, ka „ģenitīvs ar verbiem (adverbiālais ģenitīvs) dažos gadījumos var nostāties tādās pašās attieksmēs kā akuzatīvs”, piemēram, vajag siera un vajag sieru. Ja aiz darbības vārda vajag bez objekta ir verbs nenoteiksmē, tad objekts nostājas tikai akuzatīvā, piemēram, vajag nopirkt sieru.

Tikšanās ir norunāta pulksten desmitos.

Latviešu literārajā valodā ir lietvārds pulkstenis:
pulkstenis ir desmit,
kabinetā ir jauns pulkstenis;
kā arī apstākļa vārds pulksten:
tikšanās ir norunāta pulksten desmitos;
pulksten piecos mēs beigsim darbu.

Latviešu literārajā valodā ir otrās deklinācijas lietvārds pulkstenis (ar galotni -is), kā arī apstākļa vārds pulksten.
Valodas praksē nereti otrās deklinācijas lietvārda pulkstenis vietā tiek lietots pirmās deklinācijas lietvārds pulkstens. Iespējams, tas arī ietekmējis aplamās formas pulkstens lietojumu apstākļa vārda pulksten vietā.

Komats saikļa gan – gan pirmās daļas priekšā divdabja teicienā ir liekams.

„Latviešu interpunkcijas” vecākajā izdevumā teikts, ka šādos gadījumos „pirmā saikļa komponenta priekšā komats divdabja teiciena atdalīšanai nav vajadzīgs, jo saiklis reizē funkcionē kā divdabja teiciena piesaistītājs un atdalītājs”, piemēram, Tādēļ koksnes taupīšanas princips jāievēro gan cērtot kokus cirsmās, gan kokapstrādes uzņēmumos, gan rūpējoties par kokmateriālu kalpošanas laika pagarināšanu.
Savukārt jaunākajā „Latviešu interpunkcijas” izdevumā norādīts: „Ja divdabja teicieni saistīti ar pāru saikļiem vai divkāršiem saikļiem nevis – bet, ne – bet gan, ne tikai – bet arī, vai nu – vai, gan – gan u. tml., komats divdabja teiciena atdalīšanai vajadzīgs arī saikļa pirmās daļas priekšā, jo saiklis reizē funkcionē kā divdabja teiciena piesaistītājs un atdalītājs. Piemēram, Karadienestā viņš aizgāja, nevis tikai pienākuma izpildīdams, bet viņš bēga (B. Saulītis); Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot (I. Ziedonis).
Tas liecina, ka laika gaitā mainās ne tikai leksikas, bet arī pieturzīmju lietošanas norma.