Language consultations: electronic database

Daudzas prievārda uz nozīmes latviešu valodā aizgūtas no citām valodām, tāpēc valodas lietotāji vienmēr aicināti izsvērt, vai konkrētā konstrukcija ar uz atbilst latviešu valodas normām. (Skujiņa, Valentīna. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 74.–77. lpp.)

Tā ir arī ar konstrukciju tulkot no vienas valodas uz otru valodu. Tradicionāli latviešu valodā tā tiek atzīta par nevēlamu aizguvumu no krievu valodas. Tās vietā ieteicams lietot tulkot no vienas valodas otrā valodā, piemēram, tulkot no angļu valodas latviešu valodā, tulkot no franču valodas zviedru valodā utt.

Lai arī šajā gadījumā prievārdiskā konstrukcija izsaka virzības nozīmi kā piemērā pārsūtīt kravu no Rīgas uz Valmieru, ne vienmēr galapunkta nosaukšanai izmantojams savienojums ar uz. Dažkārt precīzāk nozīmi izsaka lokatīvs, piemēram, pārskaitīt naudu no viena konta citā (uz citu kontu norāda virzienu, tomēr neapliecina jauno atrašanās vietu). Virzības nozīmē priekšroka lokatīvam, nevis savienojumam ar uz dodama arī tādās konstrukcijās kā, piemēram, pārcelt nākamajā klasē (nevis uz nākamo klasi), pārcelt citā amatā (nevis uz citu amatu). (Skujiņa, Valentīna. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 76. lpp.)

Tātad latviešu valodā nav vēlams lietot tādas konstrukcijas kā tulkot uz latviešu valodu. Tā vietā labāk lietot: tulkot latviešu valodā, tulkot no latviešu valodas spāņu valodā.

Vārds planks/planka, attiecināts uz vingrojumu, ir uzskatāms par sarunvalodas vārdu, tiešu pārcēlumu no angļu vārda plank. Latviešu sporta terminoloģijā šis vingrojums jeb stāvoklis tiek saukts par balstu. Tas ir balsts guļus (arī balsts guļus uz apakšdelmiem).
Šobrīd vārds planks/planka tiek bieži lietots (piemēram, planka izaicinājums, taisām planku pareizi u. tml.), taču, tā kā vingrinājuma nosaukums balsts (precīzāk, balsts guļus) ir jau labi pazīstams un lietots ne tikai sporta terminoloģijā, bet arī vispārlietojamā leksikā, to ieteicams lietot literārajā valodā arī turpmāk.

Latviešu valodā vārddaļa vis- tādos vārdos kā Vislatvijas, Vispasaules ir lieka – to pašu izsaka vārds Latvijas, pasaules. Šādi darinājumi bija populāri padomju gados (piemēram, Vispasaules, Vissavienības). Šādiem atvasinājumiem nav nekāda pamata, jo vārdu Latvija, pasaule nozīme nemainās.

Joprojām spēkā ir norma, ka divzilbju otrās deklinācijas personvārdos, kuros galotnes -is priekšā ir līdzskaņi t, d, labskaņas dēļ līdzskaņu mijas nav, piemēram, Raitis – Raita, Uldis – Ulda, Valdis – Valda utt. Šādas normas nav bijis līdz pat 20. gadsimta 40. gadiem, tāpēc sevišķi trimdas latviešu runā mija dzirdama.

Dzejnieks Uldis Bērziņš savu vārdu ģenitīvā allaž lūdzis lietot ar līdzskaņu miju: Ulža. Tā viņa dzīves laikā vārda forma lietota intervijās, rakstos utt.
Dzejniekam aizejot mūžībā, žurnālisti, godinot viņa piemiņu un atminoties viņa vēlmi, lietojuši formu Ulža.

Vārds kņūpus šajā teikumā nozīmē ‘atrasties ar augšdaļu uz leju’.

Apstākļa vārds kņūpus (arī kņūpu, kņupus, kņupu, knūpus, knūpu, knupus, knupu) var tikt lietots vairākās nozīmēs:
‘tā, kas ir saliecies, salīcis (uz priekšu un uz leju)’, piemēram, Indars, nometies kņūpus, berza grīdu; Solveiga iekrita gultā kņūpus un šņukstēja;
‘slīpi (piemēram, atrasties, būt piestiprinātam)’, piemēram, karoga kāts bija iestiprināts kņūpus;
‘ar augšdaļu uz leju (piemēram, atrasties, būt novietotam)’, piemēram, krēsli uz galda salikti kņūpus; rotaļu kastes bija apgāztas kņūpus.