Language consultations: electronic database

„Lielajā pasaules atlantā” ir dots vietvārda rakstījums Mineapolisa, tomēr Valsts valodas centra kolēģi norāda, ka tas nav ieteicamais rakstījums latviešu valodā. Šādi nosaukumi ir salikteņi, kuros oriģinālvalodā izmantots sengrieķu cilmes komponents -polis ar nozīmi ‘pilsēta’, un latviešu valodā tie tradicionāli atveidojami ar -pole neatkarīgi no to atrašanās vietas, piemēram, Grieķijā: Akropole, Nikopole, Aleksandrupole, Filipopole (tag. Plovdiva Bulgārijā); Itālijā: Neapole; Turcijā: Konstantinopole (senais Stambulas nosaukums); Ukrainā: Mariupole, Melitopole, Sevastopole, Simferopole; Krievijā: Stavropole; attiecīgi arī ASV: Mineapole un Indianapole.

Izteikumā ir iederīga partikula ne – tā aizstāj noliegtu izteicēju:
Noskaidrojiet, ko viesi ēd un ko ne [neēd];
Kā zināt, kuras sēnes ir indīgas un kuras ne [nav].

Valodas praksē nereti šādos izteikumos sastopama partikula nē, taču šāds lietojums ir aplams.
Partikula nē noliedz visu izteikumā pausto domu, un tā lietojama:
noliedzot iepriekš izteiktu pieņēmumu – Man vajadzētu iet. Nē, vēl palikšu;
atbildot noliedzoši uz vispārējo jautājumu – „Vai esi gatavs?” „Nē, lūdzu, vēl mirkli pagaidi!”

Partikulu nē mēdz lietot arī lietvārda nozīmē – Viņš nemāk pateikt nē.

Latviešu literārajā valodā ar darbības vārdu nebūt ģenitīvs ir lietojams eksistences un piederības nolieguma nozīmē (parasti tas ir noliegts teikuma priekšmets):