Language consultations: electronic database

Vārds tūkstošgade ir 5. deklinācijas lietvārds (vienskaitļa nominatīvā tam ir galotne -e, kā klade, varde). Šiem lietvārdiem ar atsevišķiem izņēmumiem daudzskaitļa ģenitīvā ir līdzskaņu mija:
tā ir mana latviešu valodas klade, skolotājai uz galda ir klažu kalni;
dīķī ir varde, vakaros dzirdu varžu kori;
pienākusi jaunā tūkstošgade, vēstures notikumi tūkstošgažu mijā ir raibi.

Tādos vārdos kā nav [nau], sev [seu], tev [teu] veidojas pozicionāls divskanis (šo procesu sauc par vokalizāciju) tādēļ, ka līdzskanis v nokļuvis vienā zilbē ar īsu iepriekšējo patskani.

Te jāņem vērā šo vārdu izcelsme, piemēram, vārds nav ir reducējums no vārda nevaid, pēcāk lietots formās neva, arī nava. Vārds sev radies no ģenitīva formas sevis, forma tev radusies pēc seniem vēsturiskiem pārveidojumiem (piemēram, senākos tekstos ir forma tevim u. tml.). (Sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sēj. Rīga : Avots, 1992, 620. lpp.; II sēj. Rīga : Avots, 1992, 175. lpp.) Tātad līdzskanis v mūsdienu formās šajos vārdos ir saglabājies no senākajām formām, un rakstībai rodams morfoloģisks pamats.

Vārds čau savukārt ir aizguvums, tā pamatā ir itāļu vārds ciao, ko lieto sveicienam neformālā saziņā. Itāļu valodā vārda beigās dzirdams o – [ˈtʃaːo]. Jau 20. gadsimta sākumā no itāļiem aizgūtais sveiciens izplatījies Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un citur, un mainījusies arī tā izruna, gala o kļūstot neskaidrākam, un šobrīd, piemēram, angļu valodā, šī vārda izruna tiek dota formā [ˈtʃaʊ]. (Angļu-latviešu vārdnīca. Sast. Kalniņa, Dz., Kičigins, E., Kvēle-Kvāle K. u. c. Rīga : Avots, 2007, 179. lpp.)

Latviešu valodā vārds čau ir sarunvalodā lietojams izsauksmes vārds, kurā skaidri dzirdams divskanis au līdzīgi kā dažos citos izsauksmes vārdos, piemēram, vau, au, ņau utt. Tā rakstībā lietot burtu v nav morfoloģiska pamata, un vārds rakstāms čau. Jāpiebilst, ka čau joprojām ir uzskatāms par sarunvalodas vārdu un lietojams neformālā saziņā – kā sasveicinoties, tā atvadoties.

Izteikumā ir iederīga partikula ne – tā aizstāj noliegtu izteicēju:
Noskaidrojiet, ko viesi ēd un ko ne [neēd];
Kā zināt, kuras sēnes ir indīgas un kuras ne [nav].

Valodas praksē nereti šādos izteikumos sastopama partikula nē, taču šāds lietojums ir aplams.
Partikula nē noliedz visu izteikumā pausto domu, un tā lietojama:
noliedzot iepriekš izteiktu pieņēmumu – Man vajadzētu iet. Nē, vēl palikšu;
atbildot noliedzoši uz vispārējo jautājumu – „Vai esi gatavs?” „Nē, lūdzu, vēl mirkli pagaidi!”

Partikulu nē mēdz lietot arī lietvārda nozīmē – Viņš nemāk pateikt nē.

Latviešu valodā ir tiešie darbības vārdi, kā atcelt, dejot, minēt, un atgriezeniskie (jeb refleksīvie) darbības vārdi, kā celties, izdejoties, atminēties.

Sastopami atgriezeniskie darbības vārdi ciešamās kārtas funkcijā, tostarp arī neliterāri kalkēti atgriezeniskie darbības vārdi. Šāds lietojums koptā latviešu valodā nebūtu vēlams:

plāns izpildās, māja pārdodas, ierobežojumi atceļas.

To vietā būtu lietojami tiešie darbības vārdi ciešamās kārtas formās:

plāns tiek izpildīts, māja tiek pārdota, ierobežojumi tiek atcelti.

Reizēm kontekstā iederīga arī tiešo darbības vārdu darāmās kārtas 3. personas forma:

plānu izpilda, māju pārdod, ierobežojumus atceļ.

Ja divi ar skaitļa vārdu izteikti apzīmētāji izsaka aptuvenu daudzuma jēdzienu, starp tiem komatu nelieto:
neesmu viņu redzējis piecus sešus gadus;
zālē bija septiņdesmit astoņdesmit dejotāju.