Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Nelokāmais divdabis ar -ot nosauc darbību, kas noris vienlaikus ar izteicējā nosaukto darbību, un tām abām ir viens darītājs. Tātad ar divdabi tiek nosaukta pavaddarbība. Nav vajadzības veidot teikumu, veidojot divdabja teicienu ar darītāju datīvā pie nelokāmā divdabja (piparkūkām cepoties) un pēc tam šo darītāju aizstājot ar norādāmo vietniekvārdu (tās): tā vietā labāk nosaukt darītāju nominatīvā (piparkūkas), divdabi un izteicēju:
Piparkūkām cepoties, tās smaržo visā mājā – Piparkūkas cepoties smaržo visā mājā;
Telefonam zvanot, tas vibrē – Telefons zvanot vibrē;
Vējam pūšot, tas kauc – Vējš pūšot kauc.

Ja tiek minēts ar divdabi izteiktās darbības darītājs, kas ir atšķirīgs no galvenās (personu formas) darbības veicēja, tas šādos divdabja teicienu paveidos nostājas datīvā un veidojas tā sauktās absolūtā datīva konstrukcijas:
Lietum līstot, mēs skrējām mājās;
Mūzikai skanot, Jānis devās pāri zālei;
Kamīnam kuroties, ģimene savācās dzīvojamā istabā.

Vārdi pirmsvēlēšanu un priekšvēlēšanu ir atvasināti ar dažādiem priedēkļiem: pirms- un priekš-. Tie ir sinonīmi ar nozīmi ‘tāds, kas pastāv, noris pirms vēlēšanām’.
Abi vārdi sastopami periodikā jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem, un arī mūsdienās tie vienlīdz labi raksturo rosību pirms vēlēšanām:
pirmsvēlēšanu aģitācija un priekšvēlēšanu aģitācija;
pirmsvēlēšanu programma un priekšvēlēšanu programma.

Kā pareizi rakstāms adresāts: ārkārtējajam vai ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam?

Terminā ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks lietots īpašības vārds ārkārtējais ar noteikto galotni -ais (kā labais, baltais). Īpašības vārdiem, kā arī lokāmajiem ciešamās kārtas pagātnes divdabjiem (-ts, -ta) ar noteikto galotni  datīvā (Kam?) un lokatīvā (Kur?) parasti ir paplašinātā galotne:

Jānis Baltais – Jānim Baltajam;
Baltais bulvāris – Baltajā bulvārī;
pilnvarotais vēstnieks – pilnvarotajam vēstniekam.
Īpašības vārdiem, kuri ir atvasināti ar piedēkli -ēj-, kā ārkārtējs, šorītējs, formu smagnējības vai nelabskaņas dēļ paplašinātās galotnes nemēdz lietot:
šorītējā avīze – šorītējai avīzei – šorītējā avīzē;
pēdējais vilciens – pēdējam vilcienam – pēdējā vilcienā;
vispārējie svētki – vispārējiem svētkiem – vispārējos svētkos.
 

Arī trīs un četru zilbju noteiktajiem adjektīviskajiem divdabjiem, ja tajos jau pēdējās zilbēs atrodas j, datīvā un lokatīvā parasti nelieto paplašinātās galotnes:
ievērojamā vieta – ievērojamai vietai – ievērojamā vietā;
cienījamais kungs – cienījamam kungam;
izglītojamie cilvēki – izglītojamiem cilvēkiem – izglītojamos cilvēkos.

Šādi teikumi ir robežgadījumi: sintaktiski ir iespējama divējāda interpretācija, un no tās atkarīgs arī komata lietojums.

1.     Man nav ko darīt.

Ilze Lokmane „Latviešu valodas gramatikā” raksta: „Pie verbiem būt, nebūt eksistenciālā nozīmē vai eksistences nolieguma nozīmē teikuma priekšmets var būt frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai adverbi kur, kad kopā ar infinitīvu:
Ir ko darīt. Būs ko pastāstīt. Nav kurp iet. Nav ar ko parunāt. Nav kad strādāt.

Tādi paši teikumi veidojas ar verbiem pietikt, trūkt izteicēja funkcijā:
Man pietiek ko darīt. Mums pietiek ko runāt. Visam pagastam tur pietika ko smieties. Mums netrūkst ko ēst un dzert. Netrūkst kurp iet. Netrūkst kam stāstīt jaunumus.

Šādus teikuma priekšmetus var aizstāt ar deverbāliem substantīviem [lietvārdiem, kas atvasināti no darbības vārda, piemēram, runāt > runājamais, ēst > ēdamais] vai substantīviem, kas derivatīvi saistīti ar verbu [atvasinātie lietvārdi, kuri ir saistīti arī ar atbilstošo darbības vārdu, piemēram, ēdiens saistīts ar ēst].

Man pietiek ko darīt – Man pietiek darāmā, darba.
Mums pietiek ko runāt – Mums pietiek valodu, runājamā.
Mums netrūkst ko ēst – Mums netrūkst ēdiena, ēdamā.

Minētie teikumi veido vienkārša teikuma perifēriju un atrodas uz robežas ar saliktiem teikumiem.” (Lokmane, I.  Vienkārša teikuma formālā (strukturālā) organizācija. Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 717. lpp.)

Šādā interpretācijā teikums Man nav ko darīt ir vienkāršs paplašināts teikums ar teikuma priekšmetu ko darīt un izteicēju nav. Izteikuma nozīme ir Man nav darāmā vai tml.

2.     Man nav, ko darīt.

Aina Blinkena „Latviešu interpunkcijā” norādījusi: „Ja nenoteiksmes savienojums ar vietniekvārda kas formām vai apstākļa vārdiem kur, kurp, kāpēc, kādēļ raksturo lietvārdu, kas teikuma priekšmeta funkcijā kondominē ar darbības vārda būt, nebūt finītajām formām [darbības vārda personas formām, kuras ir izteicējā], tam ir palīgteikuma funkcija un tas atdalāms ar komatiem.
Vecaimātei ir daudz darbu, ko dot. .. katram pašam bija savs tīrums, ko apstrādāt. Nebija vietas, kur apgriezties. Tā ir visa bagātība, uz ko balstīties.

[P]ar palīgteikumiem uzlūkojami un ar komatu atdalāmi nenoteiksmes savienojumi ar vietniekvārda kas formām vai apstākļa vārdiem kur, kurp, kāpēc, kādēļ, kas attiecas uz darbības vārda būt/nebūt finītajām formām. Man ir, kur iet, un ir, ko darīt. Vai jums ir, kur nomazgāties?” (Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 199., 203. lpp.)

Šādā interpretācijā teikums Man nav, ko darīt ir salikts pakārtots teikums. Ja aplūko katru teikuma daļu atsevišķi, var uzskatīt, ka virsteikumā ir galvenais loceklis nav un palīgteikumā ir galvenais loceklis darīt, jo nevienā no daļām nav teikuma priekšmeta. Savukārt, aplūkojot teikumu kopumā, uzskata, ka virsteikumā ir izteicējs nav un teikuma priekšmeta pozīcijā ir palīgteikums ko darīt. (Sk. Beitiņa, M. Mūsdienu latviešu literārās valodas sintakse. Liepāja : LiePA, 2009, 184. lpp.)

Abām interpretācijām ir iespējams rast gramatisku pamatojumu. Tātad teikumu iespējams rakstīt abējādi.
Man nav ko darīt. Man nav, ko darīt.