Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Kā raksta latviešu valodas slenga pētnieks, viens no „Latviešu valodas slenga vārdnīcas” autoriem Ojārs Bušs, ģermāņu cilmes barbarismi valodas pētniekus satraukuši jau kopš 18. gadsimta. (Bušs 2008, 380–385) Sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā vērojama sevišķa neiecietība pret vācu cilmes aizguvumiem, kas arī skaidrojams ar vēsturisko situāciju. Tā kā 20. gadsimta 60.–80. gados krievu valodu uzskatīja par krietni nopietnāku draudu latviešu valodai, senāku vācu cilmes aizguvumu prestižs kopumā cēlās, vājinājās emocionāli negatīvā attieksme pret tiem. Tiesa gan, lielākā daļa šo vārdu joprojām tika uzskatīta par barbarismiem, nevis literārās valodas vārdiem.

Ģermānisms foršs (arī apstākļa vārda formā forši) sastopams literatūrā jau vismaz kopš 19. gadsimta beigām (piemēram, Viļa Lāča, Augusta Deglava, Lijas Brīdakas darbos), protams, tas parasti lietots sarunvalodas attēlojumā, tomēr vārda lietojums rāda, ka latviešu valodā tas aktuāls jau noteikti vairāk nekā gadsimtu. O. Bušs vārdu foršs minējis kā visbiežāk lietoto ģermānismu gan 1980., gan 2005. gadā, slenga vārdnīcā arī fiksēti piemēri jau kopš 20. gadsimta 70. gadiem. (Bušs 1982, 126–131; Bušs 2005, 39–46; Bušs, Ernstsone 2006, 158–159)

Dažādos avotos ir norādīts, ka foršs ir neliterārs vārds, kas lietots vairāku literārās valodas vārdu vietā, piemēram, Melita Stengrevica raksta:
„[..] foršs, forši kvalificējams par neliterāra elementa izmantojumu literārajā valodā, un tā lietojuma kvantitatīvie rādītāji un plašais semantiskais spektrs tikai apliecina neliterārā valodas slāņa agresīvo raksturu – tā tieksmi izskaust vārdu sinonīmiskos resursus un pat mazināt valodas leksisko bagātību izmantojumu.” (Stengrevica 2006, 37–42)
Arī „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” vārdam foršs ir atzīme neliterārs. Jānis Kušķis 2007. gadā publicējis rakstu ar daudziem literārās valodas vārdiem, kuru vietā sarunvalodā lietots vārds foršs, piemēram, jauks, jautrs, patīkams, rūpīgs, skaists, stilīgs un citi.

Publicistikas stils, ko lieto plašsaziņā, tātad arī televīzijas un radio raidījumos, sociālajos medijos, pieļauj sarunvalodas stila elementus, tomēr plašsaziņā lietotā valoda neapšaubāmi ietekmē valodas lietojumu sabiedrībā: kāda vārda lietošana medijos veicina un nostiprina tā lietošanu valodā. Sarunvaloda publicistikas stilā tiek izmantota, lai mazinātu oficiālumu un uzrunātu adresātu. Nosaukums (arī pasniegšanas veids u. c.) var būt līdzeklis, kas piesaista mērķauditorijas uzmanību. Ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu ietekmi uz valodas kvalitāti un to izglītojošo funkciju, būtu vēlams izvērtēt lietotos vārdus, lai neieviestu latviešu valodā nevēlamus aizguvumus.

Kā akadēmiskās un populārzinātniskās publikācijās, tā latviešu valodas vārdnīcās vārds foršs (apstākļa vārda formā forši) ir atzīts par neliterārās leksikas vārdu, kura vietā atkarībā no konteksta iespējams izvēlēties kādu no atbilstošajiem literārās valodas vārdiem, piemēram, aizraujošs, apbrīnojams, brīnišķīgs, debešķīgs, enerģisks, interesants, jauks, labs, kolosāls, krāšņs, lielisks, nevainojams, satriecošs, spožs, varens.

Uzvārdu rakstījums atbilstoši dzimtei latviešu valodā nav radies padomju laikos.

Ortogrāfijas komisija 1924. gada 30. janvārī ir pieņēmusi lēmumu par uzvārdu pareizrakstību, kurā noteikts, ka uzvārdi rakstāmi kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē. (Sk. Apskats. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 3, 01.03.1924.)
Lūk, svarīgākie Ortogrāfijas komisijas atzinumi.
1. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -is, piemēram, Gulbis, Alksnis, Freimanis, Cīrulis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -e, piemēram, Gulbe, Alksne, Freimane, Cīrule.
2. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -iņš, piemēram, Bērziņš, Māliņš, Kļaviņš, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -iņa, piemēram, Bērziņa, Māliņa, Kļaviņa.
3. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -(t)ājs vai -ējs, piemēram, Arājs, Slaucītājs, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -āja, -ēja, piemēram, Arāja, Slaucītāja.
4. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -ais, piemēram, Stiprais, Salnais, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -ā, piemēram, Stiprā, Salnā.
5. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -nieks, piemēram, Pilsētnieks, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -niece, piemēram, Pilsētniece.
6. No slāvu valodām cēlušies uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -skis vai -ckis, piemēram, Sokolovskis, Ruckis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -ska vai -cka, piemēram, Sokolovska, Rucka.
7. Par pārējiem uzvārdiem pieņem šādu vienbalsīgu lēmumu: pārējie vīriešu kārtas uzvārdi sieviešu kārtā rakstāmi ar galotni -a vai -e.
8. Sieviešu dzimtes vārdi kā uzvārdi paturami negrozīti arī vīriešiem, jo mums ir tādi vīriešu dzimtes [mūsdienās – kopdzimtes] vārdi, bet var tos rakstīt arī ar vīriešu kārtas galotni, piemēram, Jānis Eglīte un Jānis Eglītis.

Ierēdniecība tolaik nav bijusi mierā ar Ortogrāfijas komisijas lēmumu, un diskusijas turpinājušās. 1927. gadā tiek izdots „Likums par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos”, kurā Ortogrāfijas komisijas lēmums ņemts vērā tikai daļēji, 5. punktā norādot, ka sievietes uzvārdu sieviešu dzimtē pēc vēlēšanās iespējams ierakstīt iekavās.
1. Visos valsts valodā sastādāmos dokumentos personas vārds un uzvārds rakstāms latviešu pareizrakstībā.
2. Vīrieša vārds un uzvārds rakstāms ar latviešu valodas galotni. Latgaliešu vārdi un uzvārdi rakstāmi viņu izloksnē.
3. No svešas valodas ņemts vārds un uzvārds rakstāms, kā izrunā latviešu valodā, pieliekot lokāmam vārdam un uzvārdam attiecīgu galotni.
4. Uz vēlēšanos ikkatras personas vārds un uzvārds iekavās rakstāms viņa parastā rakstībā.
5. Sievietes uzvārds rakstāms tāpat kā attiecīgas dzimtas vīrieša uzvārds ar nominatīva galotni. Uz vēlēšanos sievietes uzvārds iekavās rakstāms ar sieviešu kārtas vārda galotni.
6. Ikkatrai personai ir tiesība parakstīties arī dokumentos viņai parastā veidā.
7. Instrukciju šī likuma izvešanai dzīvē un atsevišķu uzvārdu rakstības nokārtošanai izdod iekšlietu ministrs.

Tas, ka valodnieki uzstājuši uz sieviešu dzimtes galotņu lietošanu, manāms arī publikācijās pēc šī likuma, piemēram, profesora Ernesta Bleses rakstā „Daži atgādinājumi par uzvārdu rakstību”. (Pašvaldības Darbs, Nr. 5, 01.05.1933.)

Uzvārdu jautājums vairs oficiālos lēmumos netika aktualizēts līdz 1941. gadam, kad Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija izveidotā Vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu pareizrakstības komisija publicēja atzinumus par vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu rakstību, kuros minēts, ka visi latviešu priekšvārdi un uzvārdi rakstāmi ar latviešu galotnēm, tāpat tajos teikts: „Noteikumi nokārto arī sieviešu uzvārdu rakstību, nosakot, ka sievietēm ir tiesības prasīt, lai viņu uzvārdus dokumentos raksta ar sieviešu dzimtes galotnēm, piem., Anna Kalēja, Berta Rūmniece. Sievietēm, kas to nevēlas, atstājama vīriešu dzimtes forma: Anna Kalējs.” (Padomju Latvija, Nr. 112, 11.05.1941.)

Pēc neatkarības atjaunošanas vārdu un uzvārdu rakstību latviešu valodā regulē Ministru kabineta noteikumi: vispirms 1996. gada 14. maija „Noteikumi par vārdu un uzvārdu identifikāciju dokumentos”, tad 2000. gada 22. augusta „Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju”, un šobrīd spēkā ir 2004. gada 2. marta „Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī identifikāciju”. Šajos noteikumos norādīts, ka personvārdus iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā, tiem ir vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, kā to valodnieki ir ieteikuši jau pagājušā gadsimta 20. gados.

Uzvārdu došanas tradīcija latviešu valodā nav tik sena (Kurzemē un Vidzemē uzvārdus lielākā daļa iedzīvotāju ieguva tikai 19. gadsimtā), tā veidojusies citu valodu ietekmē, un nereti visai dzimtai dots viens uzvārds bez galotnes vai ar vīriešu dzimtes galotni. Tomēr latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes, kuras rāda vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, bet svešvārdos iespējamas nelokāmās galotnes.

Vārdi un uzvārdi ir valodas elementi, kas tiek iekļauti valodas sistēmā, un sieviešu uzvārdu lietojums ar vīriešu dzimtes galotnēm ir pret latviešu valodas garu.

Šīs augstākās izglītības mācību iestādes nosaukums ir vairākpakāpju nosaukums, jo akadēmija ir universitātes struktūrvienība. Šajā gadījumā ievērojami vairāki norādījumi.

1. Latvijas vai ārvalstu augstskolu triju un vairāku vārdu nosaukumos, ja tie sākas ar vienu vai vairākiem īpašvārdiem, ar lielo sākumburtu rakstāms vienīgais vai pirmais vārds, kas seko ievadvārdam:
Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte,
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija,
Rīgas Tehniskā universitāte.

2. Latvijas un citu valstu augstskolu, akadēmiju, universitāšu divvārdu nosaukumos, kuros pirmais vārds ir īpašvārds, arī otrais vārds rakstāms ar lielo sākumburtu:
Ventspils Augstskola,
Lutera Akadēmija,
Viļņas Universitāte.
Konkrētais princips ievērots arī šīs augstākās izglītības iestādes iepriekšējā nosaukuma Liepājas Universitāte rakstībā.

3. Šobrīd uz iestādi attiecas struktūrvienību nosaukumu rakstības princips: vairākpakāpju nosaukumos ar lielo sākumburtu rakstāms katras struktūrvienības nosaukums, proti, ar lielo sākumburtu rakstāms tikai struktūrvienības nosaukuma ievadītājvārds:
Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā filmu skola,
Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledža,
Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas jūras akadēmija.

Tātad nosaukums rakstāms šādi:
Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmija (vai RTU Liepājas akadēmija).

Jā, teikumā visi vārdi ir pareizā formā.

Vārds miljons ir lokāmais skaitļa vārds. Lokāmajiem skaitļa vārdiem ir trīs deklinējamo vārdu (lokāmo nomenu, t. i., lietvārdu, īpašības vārdu, skaitļa vārdu) gramatiskās kategorijas: dzimte, skaitlis un locījums, piemēram, viens kurmis, četras žubītes.

Pamata skaitļa vārdiem šo kategoriju izpausme nav pilnīga, piemēram, vārdiem desmits, miljons, miljards piemīt tikai vīriešu dzimte, taču tiem ir vienskaitļa un daudzskaitļa formas, un vārdi lokāmi kā pirmās deklinācijas lietvārdi (pirmās deklinācijas lietvārdiem nominatīvā ir galotne -s/-š, piemēram, veikals, ceļš):

Savukārt lietvārds, ko lieto aiz skaitļa vārda miljons, lietojams daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram:
piezvanīt miljonam (dat. Kam?) iedzīvotāju (dsk. ģen. Kā?),
viņš ir nopelnījis vienu miljonu (akuz. Ko?) dolāru (dsk. ģen. Kā?). (Smiltniece 2013, 425)

Vārds sarunāt ir darbības vārds, kas pievieno papildinātāju akuzatīvā (sarunāt + ko?), piemēram, sarunāt tikšanos (akuz. Ko?) ar draugu, sarunāt interviju (akuz. Ko?) ministrijā.

Tātad minētajā teikumā Esmu jums sarunājis [vienu] miljonu koncertu! aiz sarunāt lietojams vārds miljons akuzatīva locījumā miljonu, kurš piesaistījis lietvārdu daudzskaitļa ģenitīvā koncertu.