Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Šajā teikumā ir savrupinājums: īpaši uzsvērts teikuma loceklis vai vārdu savienojums, kam teikumā piešķirta zināma sintaktiska patstāvība un kas runas plūsmā intonatīvi nodalīts. Savrupinājumu rakstos no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai domuzīmēm.
Teikumā Svinības notiks trešdien, 4. maijā, pulksten 12.00 datums 4. maijā ir savrupināts laika apstāklis, kas precizē citu laika apstākli, nedēļas dienu trešdien, tāpēc tas no pārējā teikuma atdalāms ar komatiem.

Visbiežāk tiek savrupināti tieši laika un vietas apstākļi. Tie sastopami ikdienišķos tekstos: ielūgumos, reklāmās, afišās utt.

Vārds tūkstošgade ir 5. deklinācijas lietvārds (vienskaitļa nominatīvā tam ir galotne -e, kā klade, varde). Šiem lietvārdiem ar atsevišķiem izņēmumiem daudzskaitļa ģenitīvā ir līdzskaņu mija:
tā ir mana latviešu valodas klade, skolotājai uz galda ir klažu kalni;
dīķī ir varde, vakaros dzirdu varžu kori;
pienākusi jaunā tūkstošgade, vēstures notikumi tūkstošgažu mijā ir raibi.

Latviešu valodā vēstulē aiz uzrunas ir liekama izsaukuma zīme. Pēdējos gados valodas praksē, sevišķi elektroniskajā sarakstē, izsaukuma zīmes vietā bieži sastopams komats. Komata lietojums, iespējams, skaidrojams ar angļu valodas ietekmi, kā arī nevēlēšanos vēstuli (it sevišķi e-vēstuli vai īsziņu) pārsātināt ar izsaukuma zīmēm.

Neformālā sarakstē, piemēram, īsziņās, saziņas lietotnēs, tāpat arī daiļliteratūrā uzrunu iespējams atdalīt ar dažādām pieturzīmēm: komatu, domuzīmi, izsaukuma zīmi vai daudzpunkti.
Lūdzu, palīdzi man, Jāni!
Zane – ko tas nozīmē?
Mīļo Mārci! Nāc taču šurp!
Kārli... kad reiz tu mācīsies...

Lietišķajos rakstos pieņemts sasveicināšanās frāzi atdalīt no pārējā teksta kā atsevišķu izteikumu, un tā beigās tiek likta izsaukuma zīme.
Mīļais draugs!
Ielūdzu Tevi sestdienas vakariņās!

Labdien, Kalniņas kundze!
Informējam, ka Jūsu pasūtījums ir gatavs.

Labdien, Edgar!
Vēlos noskaidrot, vai piektdien mēs varētu rīkot sapulci.

Nē, komats pirms vai ir lieks. Es brīvās dienas pavadu, sauļodamās pie jūras vai lasīdama grāmatas.

Ja divdabim, kurš teikumā veic sekundāri predikatīva komponenta funkciju, ir pakārtots vismaz viens pilnnozīmes vārds, veidojas savrupināta teikuma locekļu grupa, ko sauc par divdabja teicienu. Divdabja teicienu var veidot:

lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis ar -is, -usi, -ies, -usies (Kādu brīdi braucis, Jānis apstājās pie kafejnīcas);
lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis ar -ts, -ta (Galds, ķiņķēziņu apzīmēts, stāvēja kaktā);
daļēji lokāmais divdabis ar -dams, -dama, -damies, -damās (Vectēvs, šūpodamies krēslā, kūpināja pīpi);
nelokāmais divdabis ar -ot, -oties (Meitene, skrienot pa ielu, dziedāja).

Divdabja teicienu no pārējā teikuma atdala ar komatiem.

Teikumā var būt ne tikai viens, bet divi vai vairāki divdabja teicieni. Ja starp divdabja teicieniem ir saiklis un vai vai, tad, līdzīgi kā starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, komats saikļa priekšā nav liekams.

Vienāda vīriešu un sieviešu uzvārdu pamatforma ir kopdzimtes uzvārdiem ar galotnēm -a vai -e.
Šādi uzvārdi latviešu valodā lokāmi attiecīgi pēc ceturtās vai piektās deklinācijas sugas vārdu locīšanas sistēmas – dzimtes atšķirība šo uzvārdu locīšanā izpaužas tikai vienskaitļa datīvā: sieviešu uzvārdos ir galotne -ai (Liepai) vai -ei (Eglei); vīriešu uzvārdos ir galotne -am (Liepam) vai -em (Eglem).