Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

• Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 222.–223. lpp.

Pašlaik Itālijas iedzīvotājus dēvējam par itāļiem.

Ilgus gadus latviešu valodā tika uzskatīts, ka mūsdienās Itālijā dzīvo itālieši, un tikai senie iedzīvotāji uzskatāmi par itāļiem. Tam par pamatu bija abu minēto vārdu nozīmju šķīrums. Itālieši – 1. ‘romāņu tauta, Itālijas pamatiedzīvotāji’. Piemēram, itāliešu valoda; 2. ‘arī šīs tautas piederīgais’; itāļi – 1. vēst. ‘indoeiropiešu cilšu grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvoja Apenīnu pussalu’; 2. ‘itālieši’.

Arī valodnieks J. Rozenbergs norādīja: „Itālieši – Itālijas pamatiedzīvotāji: itāliešu dziesmiņas. Itāļi – indoeiropiešu cilšu (latīņu, osku, umbru, samnītu u. c.) grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī p. m. ē. apdzīvoja Apenīnu pussalu.” Tomēr viņš pieļāva arī atkāpi: „Taču pēdējā laikā modeļa portugālieši – portugāļi, spānieši – spāņi ietekmē (kur paralēlformas nozīmi nediferencē) vārds itāļi sastopams arī ar nozīmi itālieši.” To apliecināja arī valodas prakse: arvien vairāk valodas lietotāju, runājot par mūsdienu Itālijas iedzīvotājiem un viņu valodu, izvēlējās valodā īsāko un šķietami ērtāko variantu – itāļu valoda, itāļu uzņēmēji, itāļu virtuve u. tml. Pamatojoties uz šādu valodas lietotāju izvēli, Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2006. gadā lēma, ka nav pamata minēto nozīmju šķīrumam un mūsdienu Itālijas iedzīvotāji itāļi runā itāļu valodā. To apstiprināja arī 2006. gada 19. jūlijā „Latvijas Vēstnesī” publicētie „Pasaules valodu un valodu grupu nosaukumi latviešu valodā”. Arī „Tautību klasifikatorā” norādīts, ka iedzīvotāji dēvējami par itāļiem, nevis itāliešiem. Itāļu „uzvara” pār itāliešiem apliecina, ka valodas praksē bieži vien noteicošā ir tieši valodas lietotāju izvēle. Nav noliedzams, ka šajā gadījumā liela nozīme bijusi arī valodas ekonomijas principam. Pamatojoties uz šo principu, latviešu valodā jau ierasti sakām spāņi un spāņu valoda, portugāļi un portugāļu valoda, īri un īru valoda utt.

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 3. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1975, 482. lpp.
• Rozenbergs, J. Latviešu valodas stilistika. Rīga : Zvaigzne ABC, 1995, 216. lpp.
• Noteikumi par Tautību klasifikatoru.

• Latvijas enciklopēdija. 5 sējumos ar rādītāju. 3. sējums. I–Latv. Galv. red. H. Jubels. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība, 2005.
• Jaunmuktāne, G. Kalendāri – laika zīmes. Latvijas Vēstnesis
• Sveču, sērsnu, vilku... jeb senie latviešu mēnešu nosaukumi. Izskaidro bērnam! Lsm.lv

Abi vārdi ir pareizi, taču tiem ir atšķirīga nozīme.

Maģistrantūra – ‘maģistru gatavošanas sistēma augstskolās; studiju posms, kas nepieciešams maģistra akadēmiskā grāda iegūšanai’ (pēc analoģijas ar doktorantūru). Maģistratūra – 1. ‘tiesas iestāžu amatpersonu kopums’; 2. vēst. ‘augstākie valsts amati Senajā Romā’.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 441., 442. lpp.