Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Atkarībā no konteksta iespējams teikt abējādi: ceriņi ir lillā un ceriņi ir violeti.

Latviešu valodas vārdnīcās norādīts, ka vārdi lillā un violets apzīmē vienu un to pašu krāsu, taču tie pieder pie dažādiem valodas stiliem: lillā ir sarunvalodas vārds, savukārt violets – literārās valodas vārds.

lillā nelok.; sar. ‘violets’.

Cilvēkam ar šņabi galvā sāka krāsoties deguns, ar katru dienu vairāk un vairāk tas kļuva sarkans, tumši sarkans, līdz pārvērtās koši lillā krāsā. (Ziedonis. I. Lillā pasaka)
Viņu braucamie parasti bija koši: dzelteni, rozā, lillā un tamlīdzīgi, un mašīnas vadītājs arī pats bija saģērbies tikpat pamanāmi. (Valodas korpuss LVK2018)
Tā nu šodien priecājos, ka esmu mājās viena, jo vakardienas lillā kartupeļu biezputra pavisam nedaudz palika pāri. (Valodas korpuss LVK2018)

Ar nozīmi ‘violets’ vai ‘ar violetu nokrāsu’ lietots arī sarunvalodas vārds lillīgs.

violets ‘tāds, kam ir, piemēram, viršu ziedu krāsa’.

Violeti ceriņziedi.
Violetas asteres.
Varavīksnes augšējā mala ir sarkana, apakšējā – violeta.

„Ilustrētajā svešvārdu vārdnīcā” (Rīga : Avots, 2019) vārda lillā nav, savukārt violets skaidrots kā ‘sarkanzils’.

Īpašības vārds violets lietots tikai krāsas nosaukuma nozīmē, savukārt vārdam lillā ir arī divas citas, arī sarunvalodas, nozīmes.
1. ‘tāds, kas ir alkohola reibumā’.

„Vai tev kauns ar jel maz ir!” – „Maz gan, kad esmu sadzēries,” viņš jautri atbildēja. „Un Urga tev taču būs stāstījis, ka, šūpuli pirkdams, biju gluži lillā.” (Blaumanis, R. Šūpulis)

Mēs te četri lillā vien dzīvotu, un kāds no mums nepilnu četrdesmit gadu vecumā jau būtu smilšu kalniņā. (Latvijas Avīze)

Sastopams arī darbības vārds lillāt ar nozīmi ‘dzert’, arī lillāties, pielillāties ar nozīmi ‘piedzerties’.

2. ‘vieglprātīgi, bez liekām raizēm, bezrūpīgi’.
Kam nauda ķešā skan, tam bļoda vienmēr pilla, Vai šodien vai ar rīt, arvien viņš dzīvo lillā. Viņš dzimumdienas svin un rīko lielus rautus, Bet, kam tās naudas nav, tas pakasa sev... galvu. (tvnet.lv)

Visai izplatīts ir uzskats, ka ar vārdiem lillā un violets nosauc divas dažādas krāsas. Anitra Roze monogrāfijā „Caur krāsu logu” (Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015) raksta, ka „[i]r diezgan daudz piemēru, kas pavisam nepārprotami liecina par adjektīvu violets un lillā nošķiršanu un uztveršanu par divām atšķirīgām krāsām”. Autore min šādu piemēru:

Vai violets ir tas pats lillā? Ja iedomājies, ka esi māksliniece, tad, sajaucot sarkano ar mazu devu zilās krāsas, veidosies violets, bet, ja piejauc zilo vairāk, sanāks lillā. .. Tātad violets ir ar siltu nokrāsu, bet lillā ar vēsu. .. Gaišas ādas īpašniecei vairāk piestāvēs lillā tonis, bet tumsnējākam ādas tonim – violets (Ieva).

Pētniece min, ka „sastopams arī pretējs viedoklis, tostarp tāds, ka violets apzīmē tumšāku attiecīgās krāsas toni, bet lillā – gaišāku. Par šo jautājumu veiktais pētījums krievu valodā, piemēram, uzrāda, ka identisku zili sarkanu vai sarkani zilu krāsu vieni dēvē par violetu, bet citi – par lillā, vieni uzskata violeto par piesātinātāku, tumšāku, citi to pašu apgalvo par lillā, vieni par spilgtāku uzskata lillā, citi – violeto, nemaz nerunājot par to, ka pastāv atšķirīgi viedokļi par zilās un sarkanās krāsas dominanti abos krāsu nosaukumos”. Šādas atšķirības skaidrojumos parādās arī vācu valodā.

A. Roze secina, ka vārdi lillā un violets „(vismaz normatīvā līmenī) apzīmē vienu un to pašu krāsu, kuras toņi un nianses var variēties no zilganāka līdz sārtākam un no gaiša līdz tumšam, šai variācijai atspoguļojoties attiecīgā kontekstā .., bet to, kuram no šiem krāsas apzīmētājiem dot priekšroku katrā situācijā, izvēlas paši valodas lietotāji. Pēc autores domām, robeža starp to, kurš no abiem krāsu adjektīviem uzlūkojams par literārās valodas vārdu, kurš – sarunvalodas vārdu, šķiet zudusi, un vairums lietotāju arī adjektīvu lillā lieto tieši tādās pašās situācijās un kontekstos kā adjektīvu violets ..”.

Krāsu uztvere katram cilvēkam var būt atšķirīga, un, vēlēdamies nosaukt dažādus vienas krāsas toņus, atbilstoši savai krāsu uztverei dēvējam tos dažādos vārdos. Iespējams, tieši tāpēc krāsas nosaukumam lillā sarunvalodas nokrāsa zūd, lai iegūtu patstāvīgu nozīmi un līdzās vārdam violets ieņemtu stabilu vietu latviešu literārajā valodā.

Kā pareizi rakstāms adresāts: ārkārtējajam vai ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam?

Terminā ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks lietots īpašības vārds ārkārtējais ar noteikto galotni -ais (kā labais, baltais). Īpašības vārdiem, kā arī lokāmajiem ciešamās kārtas pagātnes divdabjiem (-ts, -ta) ar noteikto galotni  datīvā (Kam?) un lokatīvā (Kur?) parasti ir paplašinātā galotne:

Jānis Baltais – Jānim Baltajam;
Baltais bulvāris – Baltajā bulvārī;
pilnvarotais vēstnieks – pilnvarotajam vēstniekam.
Īpašības vārdiem, kuri ir atvasināti ar piedēkli -ēj-, kā ārkārtējs, šorītējs, formu smagnējības vai nelabskaņas dēļ paplašinātās galotnes nemēdz lietot:
šorītējā avīze – šorītējai avīzei – šorītējā avīzē;
pēdējais vilciens – pēdējam vilcienam – pēdējā vilcienā;
vispārējie svētki – vispārējiem svētkiem – vispārējos svētkos.
 

Arī trīs un četru zilbju noteiktajiem adjektīviskajiem divdabjiem, ja tajos jau pēdējās zilbēs atrodas j, datīvā un lokatīvā parasti nelieto paplašinātās galotnes:
ievērojamā vieta – ievērojamai vietai – ievērojamā vietā;
cienījamais kungs – cienījamam kungam;
izglītojamie cilvēki – izglītojamiem cilvēkiem – izglītojamos cilvēkos.

Uzvārds lokāms tāpat kā citi uzvārdi ar galotni -ais: N. Lielais, Opolais, Ģ. Lielā, Opolā, D. Lielajam, Opolajam...

Uzvārds Opolais ir izplatīts uzvārds no Sīļukalna pagasta. Tā pamatā ir latgaliskajās izloksnēs lietotais sugasvārds opolais ar nozīmi ‘apaļais’. Uzvārdus un ielu nosaukumus, kuru pamatā ir īpašības vārds ar noteikto galotni -ais (vīriešu dzimtē) vai -ā (sieviešu dzimtē), loka pēc noteikto īpašības vārdu locīšanas parauga. Lūk, pilna locīšanas paradigma vīriešu un sieviešu dzimtē.

Par vārdu gliemezis kā salikteni no vārdiem gliemis un ezis liek domāt vārdu skaniskā līdzība, tomēr tas gluži neatbilst patiesībai un uzskatāms par tautas etimoloģiju*.

Lietvārda gliemezis pamatā ir senā indoeiropiešu sakne *gel- ‘apvelties, savelties pikā, kamolā; apaļš priekšmets’. No tās atvasināta sakne *glei- ‘lipt, ziest’, no kuras radusies austrumbaltu sakne *glie-. No pēdējās arī darināts latviešu valodas darbības vārds *gliet ‘lipt, ziest, gludināt’, no kā savukārt darbības vārds divdabja formā un īpašības vārds *gliets, glieds ‘gluds’. Ar šo sakni latviešu valodā sastopams apvidvārds glietēt ‘padarīt gludu (māla klonu)’.

No minētās saknes *glie- ar piedēkli -m- atvasināts īpašības vārds *gliems ‘lipīgs, gluds’, no kā darināts lietvārds gliema (apvidvārds) ‘gļotas’, piemēram, sliekas ar gliemām pārklātas, un darbības vārds gliemēt ‘tapt gļotainam, lipīgi glumam’, piemēram, zeme no slapjuma sāk gliemēt, sēnes jau gliemē. Ar šo sakni atvasināts arī lietvārds gliemis, kas sākotnēji nozīmējis ‘gļotainais, lipīgi glumais’. Šīs saknes atvasinājumu vidū ir arī tādi vārdi kā gliemene un gliemezis. (Sk. Endzelīns, Jānis. Nominālo celmu piedēkļi. Darbu izlase. IV sējums, 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1981, 386.–416. lpp.; Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga : Avots, 1992, 300. lpp.)

Vārdā gliemezis sastopams senais līdzskaņu celma piedēklis -es-, kas laika gaitā pārveidojies par -ez- (šis piedēklis vērojams arī tādos vārdos kā debesis, mēness, tupesis ‘guba’, rubezis ‘robeža’ u. c.).
Savukārt -is ir vārda gliemezis galotne.

Tātad lietvārdu gliemezis veido:
-    sakne glie-, kas apzīmē kaut ko lipīgu, gludu, gļotainu un kas ir pamatā arī vārdiem gliemis, gliemene;
-    senie piedēkļi -m- un -ez-,
-    galotne -is.
 

*Tautas etimoloģija ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam, piemēram, tautas etimoloģija būtu skaidrojums, ka vārds mārrutks saistīts ar personvārdu Māra.

Pašlaik franču filozofa vārds un uzvārds tiek rakstīts Žaks Deridā.

Vecākajos avotos filozofa vārda un uzvārda atveidojums ir Žaks Derida (piemēram, „Latvijas padomju enciklopēdijā”), taču patlaban atveides norma ir mainījusies un filozofs latviešu valodā pazīstams kā Žaks Deridā. Tā arī norādīts, piemēram, „Ideju vārdnīcā”, portālā „Letonika.lv”.