Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Tiek šķirti vairāki psiholoģiskā terora paveidi:
bosings (no angļu bossing) – darba vadītāja vai vadības īstenots psiholoģisks terors pret darbinieku (darbiniekiem);
bulings (no angļu bullying) – mācību vidē apzināti īstenota tiranizēšana, iebiedēšana, pazemošana vai pakļaušana ar vardarbības draudiem;
mobings (no angļu mobbing, kā pamatā vārds mob ar nozīmi ‘pūlis’) – psiholoģiska terorizēšana (piem., darbavietā, mācību iestādē).

Latviešu valodas ekspertu komisija 2023. gada 8. marta sēdē atbalstījusi šo terminu lietojumu, noraidot vairākos politikas plānošanas dokumentu un tiesību aktu projektos piedāvāto apzīmējumu „ņirgāšanās”.

Par vārdu gliemezis kā salikteni no vārdiem gliemis un ezis liek domāt vārdu skaniskā līdzība, tomēr tas gluži neatbilst patiesībai un uzskatāms par tautas etimoloģiju*.

Lietvārda gliemezis pamatā ir senā indoeiropiešu sakne *gel- ‘apvelties, savelties pikā, kamolā; apaļš priekšmets’. No tās atvasināta sakne *glei- ‘lipt, ziest’, no kuras radusies austrumbaltu sakne *glie-. No pēdējās arī darināts latviešu valodas darbības vārds *gliet ‘lipt, ziest, gludināt’, no kā savukārt darbības vārds divdabja formā un īpašības vārds *gliets, glieds ‘gluds’. Ar šo sakni latviešu valodā sastopams apvidvārds glietēt ‘padarīt gludu (māla klonu)’.

No minētās saknes *glie- ar piedēkli -m- atvasināts īpašības vārds *gliems ‘lipīgs, gluds’, no kā darināts lietvārds gliema (apvidvārds) ‘gļotas’, piemēram, sliekas ar gliemām pārklātas, un darbības vārds gliemēt ‘tapt gļotainam, lipīgi glumam’, piemēram, zeme no slapjuma sāk gliemēt, sēnes jau gliemē. Ar šo sakni atvasināts arī lietvārds gliemis, kas sākotnēji nozīmējis ‘gļotainais, lipīgi glumais’. Šīs saknes atvasinājumu vidū ir arī tādi vārdi kā gliemene un gliemezis. (Sk. Endzelīns, Jānis. Nominālo celmu piedēkļi. Darbu izlase. IV sējums, 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1981, 386.–416. lpp.; Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga : Avots, 1992, 300. lpp.)

Vārdā gliemezis sastopams senais līdzskaņu celma piedēklis -es-, kas laika gaitā pārveidojies par -ez- (šis piedēklis vērojams arī tādos vārdos kā debesis, mēness, tupesis ‘guba’, rubezis ‘robeža’ u. c.).
Savukārt -is ir vārda gliemezis galotne.

Tātad lietvārdu gliemezis veido:
-    sakne glie-, kas apzīmē kaut ko lipīgu, gludu, gļotainu un kas ir pamatā arī vārdiem gliemis, gliemene;
-    senie piedēkļi -m- un -ez-,
-    galotne -is.
 

*Tautas etimoloģija ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam, piemēram, tautas etimoloģija būtu skaidrojums, ka vārds mārrutks saistīts ar personvārdu Māra.

Daudzas prievārda uz nozīmes latviešu valodā aizgūtas no citām valodām, tāpēc valodas lietotāji vienmēr aicināti izsvērt, vai konkrētā konstrukcija ar uz atbilst latviešu valodas normām. (Skujiņa, Valentīna. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 74.–77. lpp.)

Tā ir arī ar konstrukciju tulkot no vienas valodas uz otru valodu. Tradicionāli latviešu valodā tā tiek atzīta par nevēlamu aizguvumu no krievu valodas. Tās vietā ieteicams lietot tulkot no vienas valodas otrā valodā, piemēram, tulkot no angļu valodas latviešu valodā, tulkot no franču valodas zviedru valodā utt.

Lai arī šajā gadījumā prievārdiskā konstrukcija izsaka virzības nozīmi kā piemērā pārsūtīt kravu no Rīgas uz Valmieru, ne vienmēr galapunkta nosaukšanai izmantojams savienojums ar uz. Dažkārt precīzāk nozīmi izsaka lokatīvs, piemēram, pārskaitīt naudu no viena konta citā (uz citu kontu norāda virzienu, tomēr neapliecina jauno atrašanās vietu). Virzības nozīmē priekšroka lokatīvam, nevis savienojumam ar uz dodama arī tādās konstrukcijās kā, piemēram, pārcelt nākamajā klasē (nevis uz nākamo klasi), pārcelt citā amatā (nevis uz citu amatu). (Skujiņa, Valentīna. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 76. lpp.)

Tātad latviešu valodā nav vēlams lietot tādas konstrukcijas kā tulkot uz latviešu valodu. Tā vietā labāk lietot: tulkot latviešu valodā, tulkot no latviešu valodas spāņu valodā.

Kā norādīts Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, lietvārds kovārnis izrunājams ar [uo]. (Ceplītis, L., Miķelsone, A., Porīte, T., Raģe, S. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Rīga : Avots, 1995, 388. lpp.)  

Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā (sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. P–Ž. II sējums. Rīga : Avots, 1992, 489. lpp.) norādījis, ka kovārnis ir saliktenis. Vārda otrajā daļā ir sakne vārn- (pamatā indoeiropiešu sakne  *ṷer- ‘degt, dedzināt, melnot’), kas ir tā pati sakne, kas vārdā vārna.
Savukārt vārda pirmajā daļā sastopama daļa no apvidvārda kosa (arī izrunā ar [uo]), kas nozīmē ‘kovārnis’. (sk. Tēzaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/kosa:2)

Vārdos (gan mantotos, gan aizgūtos), kas latviešu valodā sastopami jau sen, burts o visbiežāk izrunājams [uo], piemēram, kovārnis, dona, gods, koris, ola, ozols, ore, solis, zobs u. c.

Skaņa [o] vai [ō] sastopama pamatā aizguvumos, piemēram, fotogrāfija, oktobris, solo, trompete u. c.

Joprojām spēkā ir norma, ka divzilbju otrās deklinācijas personvārdos, kuros galotnes -is priekšā ir līdzskaņi t, d, labskaņas dēļ līdzskaņu mijas nav, piemēram, Raitis – Raita, Uldis – Ulda, Valdis – Valda utt. Šādas normas nav bijis līdz pat 20. gadsimta 40. gadiem, tāpēc sevišķi trimdas latviešu runā mija dzirdama.

Dzejnieks Uldis Bērziņš savu vārdu ģenitīvā allaž lūdzis lietot ar līdzskaņu miju: Ulža. Tā viņa dzīves laikā vārda forma lietota intervijās, rakstos utt.
Dzejniekam aizejot mūžībā, žurnālisti, godinot viņa piemiņu un atminoties viņa vēlmi, lietojuši formu Ulža.