Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Divdabis -ot, tāpat kā apstākļa vārds, norāda uz galvenās darbības vai norises situāciju, veidu, laiku, iemeslu, nolūku, nosacījumu u. tml. pazīmēm:
sal. Es skriešus [kā?] devos mājās un Es skrienot [kā?] devos mājās.
 
Arī divdabja teicieni ar divdabi -ot centrā paskaidro, papildina izteikuma pamata darbību (tas ir, darbību, kas izteikta ar izteicēju), nereti norādot arī uz šo darbību vienlaicīgumu:
Es, ātri skrienot, devos mājās.
 
Pēdējā laikā latviešu valodā ir vērojams divdabja -ot pārdaudzums, ko, ļoti iespējams, veicinājusi šī – vienlaicīguma – pazīme. Tomēr ir jāievēro, ka gan ar divdabi, gan ar izteicēju nosauktajai darbībai ir viens darītājs.
Izteikumā Jānis svilpojot iet pa ielu tiek nosauktas divas darbības, ko veic viens un tas pats darītājs: Jānis svilpo; Jānis iet.

Ja darītājs ir cits, tad tas blakus divdabim tiek arī nosaukts, un veidojas tā sauktās absolūtā datīva konstrukcijas.
Izteikumā Saulei sildot, Jānis iet pa ielu ir divi darītāji un divas darbības: Saule silda; Jānis iet.

Tātad, ja netiek nosaukts cits darītājs datīvā, divdabis ar -ot attiecināms tikai uz to pašu darītāju, kas veic ar izteicēju izteikto darbību.

Teikumos Atgadījusies kļūda, mēģinot atslēgt glabātavu un Radusies kļūda, nolasot kvadrātkodu formāli veidojas divdabja teiciens, taču pati teikumu izveide, divdabju lietojums tajos ir aplams.
Atgadījusies kļūda, mēģinot atslēgt glabātavu (= kļūda ir atgadījusies; kļūda ir mēģinājusi atslēgt glabātavu).
Radusies kļūda, nolasot kvadrātkodu (= kļūda ir radusies; kļūda ir nolasījusi kvadrātkodu).

     Šādos gadījumos teikumi būtu pārveidojami.
1. Teikums veidojams tā, lai divdabja teicienam ar pārējo teikumu veidotos pareizas gramatiskās attieksmes.
Atgadījusies kļūda, sistēmai mēģinot atslēgt glabātavu.
Radusies kļūda, programmai nolasot kvadrātkodu.

2. Teikums veidojams bez divdabja.
Atgadījusies kļūda mēģinājumā atslēgt glabātavu.
Radusies kļūda kvadrātkoda nolasīšanā.
     
Šādu konstrukciju kļūst aizvien vairāk, iespējams, tāpēc, ka tās ir īsas, kompaktas un tiek realizēta divdabja svarīgā pazīme – vienlaicīgums. Turklāt divdabis -ot ir visbiežākā izvēle angļu valodas darbības vārda formas -ing (locking, reading) tulkojumos.

Ir vērojamas pārmaiņas teikumu gramatiskajā izveidē latviešu valodā, kas diemžēl nereti veicina izteiksmes neskaidrību un pārprotamību.

(Sal., piemēram, gadījumus, kad tiek nosaukts darbību secīgums, nevis vienlaicīgums: Atlaižot aktierus, es stipri piedzēros (= aktieru atlaišanas laikā es stipri piedzēros. Izteikumā ir secīgas darbības, nevis vienlaicīgas, tāpēc labāk: Atlaidis aktierus, es stipri piedzēros.)

Šādi teikumi ir robežgadījumi: sintaktiski ir iespējama divējāda interpretācija, un no tās atkarīgs arī komata lietojums.

1.     Man nav ko darīt.

Ilze Lokmane „Latviešu valodas gramatikā” raksta: „Pie verbiem būt, nebūt eksistenciālā nozīmē vai eksistences nolieguma nozīmē teikuma priekšmets var būt frazeoloģizēts vārdu savienojums, ko veido vietniekvārds kas kādā locījumā vai adverbi kur, kad kopā ar infinitīvu:
Ir ko darīt. Būs ko pastāstīt. Nav kurp iet. Nav ar ko parunāt. Nav kad strādāt.

Tādi paši teikumi veidojas ar verbiem pietikt, trūkt izteicēja funkcijā:
Man pietiek ko darīt. Mums pietiek ko runāt. Visam pagastam tur pietika ko smieties. Mums netrūkst ko ēst un dzert. Netrūkst kurp iet. Netrūkst kam stāstīt jaunumus.

Šādus teikuma priekšmetus var aizstāt ar deverbāliem substantīviem [lietvārdiem, kas atvasināti no darbības vārda, piemēram, runāt > runājamais, ēst > ēdamais] vai substantīviem, kas derivatīvi saistīti ar verbu [atvasinātie lietvārdi, kuri ir saistīti arī ar atbilstošo darbības vārdu, piemēram, ēdiens saistīts ar ēst].

Man pietiek ko darīt – Man pietiek darāmā, darba.
Mums pietiek ko runāt – Mums pietiek valodu, runājamā.
Mums netrūkst ko ēst – Mums netrūkst ēdiena, ēdamā.

Minētie teikumi veido vienkārša teikuma perifēriju un atrodas uz robežas ar saliktiem teikumiem.” (Lokmane, I.  Vienkārša teikuma formālā (strukturālā) organizācija. Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 717. lpp.)

Šādā interpretācijā teikums Man nav ko darīt ir vienkāršs paplašināts teikums ar teikuma priekšmetu ko darīt un izteicēju nav. Izteikuma nozīme ir Man nav darāmā vai tml.

2.     Man nav, ko darīt.

Aina Blinkena „Latviešu interpunkcijā” norādījusi: „Ja nenoteiksmes savienojums ar vietniekvārda kas formām vai apstākļa vārdiem kur, kurp, kāpēc, kādēļ raksturo lietvārdu, kas teikuma priekšmeta funkcijā kondominē ar darbības vārda būt, nebūt finītajām formām [darbības vārda personas formām, kuras ir izteicējā], tam ir palīgteikuma funkcija un tas atdalāms ar komatiem.
Vecaimātei ir daudz darbu, ko dot. .. katram pašam bija savs tīrums, ko apstrādāt. Nebija vietas, kur apgriezties. Tā ir visa bagātība, uz ko balstīties.

[P]ar palīgteikumiem uzlūkojami un ar komatu atdalāmi nenoteiksmes savienojumi ar vietniekvārda kas formām vai apstākļa vārdiem kur, kurp, kāpēc, kādēļ, kas attiecas uz darbības vārda būt/nebūt finītajām formām. Man ir, kur iet, un ir, ko darīt. Vai jums ir, kur nomazgāties?” (Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 199., 203. lpp.)

Šādā interpretācijā teikums Man nav, ko darīt ir salikts pakārtots teikums. Ja aplūko katru teikuma daļu atsevišķi, var uzskatīt, ka virsteikumā ir galvenais loceklis nav un palīgteikumā ir galvenais loceklis darīt, jo nevienā no daļām nav teikuma priekšmeta. Savukārt, aplūkojot teikumu kopumā, uzskata, ka virsteikumā ir izteicējs nav un teikuma priekšmeta pozīcijā ir palīgteikums ko darīt. (Sk. Beitiņa, M. Mūsdienu latviešu literārās valodas sintakse. Liepāja : LiePA, 2009, 184. lpp.)

Abām interpretācijām ir iespējams rast gramatisku pamatojumu. Tātad teikumu iespējams rakstīt abējādi.
Man nav ko darīt. Man nav, ko darīt.

Pielikums ir teikuma paplašinātājs, kas piesaistīts lietvārdam vai tā aizstājējam kā raksturotājvārds. Pielikums izteikts ar lietvārdu un saskan ar raksturojamo vārdu locījumā, parasti arī dzimtē un skaitlī. Pielikums jēdzieniskā satura ziņā parasti ir vispārīgāks par raksturojamo vārdu:
Rakstnieka Raiņa dzejoļu krājums „Gals un sākums”;
direktores Maijas Lapas pieņemšanas laiks.
Starp pielikumu un raksturojamo vārdu nav liekama pieturzīme, ja vien pielikums nav savrupināts.

Decimāldaļskaitļu nosaukumos loka tikai pēdējo vārdu, ja tas ir pamata skaitļa vārds viens, viena līdz deviņi, deviņas. Decimāldaļskaitļa pēdējais vārds saskaņojams ar lietvārda locījumu, piemēram, vārdkopa 4,57 m lokāma šādi:

Valodas praksē nereti acīmredzot no pārējā teikuma atdala ar komatiem līdzīgi iespraudumiem. Tomēr Aina Blinkena minējusi, ka „ar komatiem nav atdalāmi vārdi laikam, varbūt, diemžēl, droši vien, acīmredzot, kas mūsdienu latviešu literārajā valodā ieguvuši nepārprotamu modālu nozīmi. Bet Vilnis diemžēl varēja diezgan maz. Veide jūru droši vien pazīst labāk nekā mēs visi kopā”.
Šie vārdi izsaka vērtējumu un uzskatāmi par partikulām, kuras ar komatiem no pārējā teksta nav atdalāmas.