Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Parasti partikulas arī, tikai, vienīgi iekļauj divdabja teicienā.

„Ja divdabja teiciena priekšā ir partikulas arī, jau, pat, tikai, vienīgi, tās parasti tiek savrupinātas kopā ar divdabja teicienu respektīvi absolūtā datīva teicienu. Kažoku velk, tikai salam iestājoties.”
Daži piemēri: Šaurā gaitenī divi pretimnācēji var izšķirties, tikai nostājoties sāniski. Tikai paklausot viņa padomam, Zemgalei izdevās pārtraukt ordeņa postīgo iebrukumu un noslēgt mieru. Arī Raiņa kapa pieminekli veidojot, viņš nav gribējis radīt reālu dzejnieka tēlu. Vienīgi pakārtojot sevi sabiedrības ideāliem un mērķiem, dzejnieks rod īsto saturu savai dzīvei un daiļradei. Lūst vētrā vientuļais koks, pat pie zemes krizdams, tas nedzird sava kritiena atbalsu.

Šādi frazeoloģismi ir divdabja teicieni, taču komata lietojums to atdalīšanai ir fakultatīvs.

Kā norāda A. Blinkena, šādi divdabja savienojumi runā ar pauzēm parasti netiek savrupināti. „Tiem izveidojusies arī tāda īpaša stilistiski semantiska nokrāsa – tie izsaka darbības intensitātes pakāpi. Te rakstītājam ir iespēja brīvi izvēlēties, likt komatu vai ne – komata lietošana ir fakultatīva. Taču divdabim ar izskaņu -dams var būt arī izteicēja funkcija: Kur iedama, tautu meita? / Izlocīju valodiņu, kādu pati gribēdama. Tādā gadījumā šim divdabja savienojumam ir arī palīgteikuma nozīme, kas prasa komata lietošanu.”

Nē, komats pirms vai ir lieks. Es brīvās dienas pavadu, sauļodamās pie jūras vai lasīdama grāmatas.

Ja divdabim, kurš teikumā veic sekundāri predikatīva komponenta funkciju, ir pakārtots vismaz viens pilnnozīmes vārds, veidojas savrupināta teikuma locekļu grupa, ko sauc par divdabja teicienu. Divdabja teicienu var veidot:

lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis ar -is, -usi, -ies, -usies (Kādu brīdi braucis, Jānis apstājās pie kafejnīcas);
lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis ar -ts, -ta (Galds, ķiņķēziņu apzīmēts, stāvēja kaktā);
daļēji lokāmais divdabis ar -dams, -dama, -damies, -damās (Vectēvs, šūpodamies krēslā, kūpināja pīpi);
nelokāmais divdabis ar -ot, -oties (Meitene, skrienot pa ielu, dziedāja).

Divdabja teicienu no pārējā teikuma atdala ar komatiem.

Teikumā var būt ne tikai viens, bet divi vai vairāki divdabja teicieni. Ja starp divdabja teicieniem ir saiklis un vai vai, tad, līdzīgi kā starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, komats saikļa priekšā nav liekams.

Nelokāmais divdabis ar -ot nosauc darbību, kas noris vienlaikus ar izteicējā nosaukto darbību, un tām abām ir viens darītājs. Tātad ar divdabi tiek nosaukta pavaddarbība. Nav vajadzības veidot teikumu, veidojot divdabja teicienu ar darītāju datīvā pie nelokāmā divdabja (piparkūkām cepoties) un pēc tam šo darītāju aizstājot ar norādāmo vietniekvārdu (tās): tā vietā labāk nosaukt darītāju nominatīvā (piparkūkas), divdabi un izteicēju:
Piparkūkām cepoties, tās smaržo visā mājā – Piparkūkas cepoties smaržo visā mājā;
Telefonam zvanot, tas vibrē – Telefons zvanot vibrē;
Vējam pūšot, tas kauc – Vējš pūšot kauc.

Ja tiek minēts ar divdabi izteiktās darbības darītājs, kas ir atšķirīgs no galvenās (personu formas) darbības veicēja, tas šādos divdabja teicienu paveidos nostājas datīvā un veidojas tā sauktās absolūtā datīva konstrukcijas:
Lietum līstot, mēs skrējām mājās;
Mūzikai skanot, Jānis devās pāri zālei;
Kamīnam kuroties, ģimene savācās dzīvojamā istabā.

Vārds vēlams atdalāms no abām pusēm ar komatiem.

A. Blinkena norāda: „Ar komatiem atdala iespraudumus, kas izteikti ar darbības vārdu divdabja formā, piemēram, cerams, domājams, iespējams, protams, redzams, zināms, kā arī šo vārdu savienojumus ar apstākļa vārdiem kā, cik vai citiem vārdiem.”
Tā kā vārds vēlams ir lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis un pauž runātāja attieksmi, tas atdalāms ar komatiem.