Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Citvalodu vietvārdu nosaukumu atveide latviešu valodā ir Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas (LVEK) pārziņā. Par Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā ir lemts vairākkārt.

2017. gadā izskatīti 30 pilsētu nosaukumi un 13 no tiem precizēti, piemēram:

Донецьк (latīņalfabētiskajā transliterācijā Donetsk), iepriekš Doņecka, ar šo lēmumu Donecka;

Миколаїв (latīņalfabētiskajā transliterācijā Mykolaiv), līdz tam Nikolajeva, ar lēmumu Mikolajiva;

Луганськ (latīņalfabētiskajā transliterācijā Luhansk), līdz tam Luganska, ar lēmumu Luhanska. (Viss izskatīto 30 pilsētu nosaukumu saraksts atrodams šeit.)

2019. gadā publicēta informācija par septiņu pilsētu nosaukumu atveidi. Jautājums 2018. gada novembrī atkārtoti ticis izskatīts pēc Ukrainas vēstniecības Latvijā aicinājuma.
Pēc šī lēmuma precizēti četri nosaukumi:

Запоріжжя (latīņalfabētiskajā transliterācijā Zaporizhzhia), līdz tam Zaporožje, ar lēmumu Zaporižja;

Кривий Ріг (latīņalfabētiskajā transliterācijā Kryvyi Rih), līdz tam Krivojroga, ar lēmumu Krivijriha;

Чернігів (latīņalfabētiskajā transliterācijā Chernihiv), līdz tam Čerņigova, ar lēmumu Čerņihiva;

Тернопіль (latīņalfabētiskajā transliterācijā Ternopil), līdz tam Ternopole, ar lēmumu Ternopiļa. (Viss izskatīto septiņu pilsētu nosaukumu saraksts atrodams šeit.)

2022. gadā papildināti LVEK lēmumi par Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā un precizēti vēl trīs pilsētu nosaukumi:

Київ (latīņalfabētiskajā transliterācijā Kyiv), līdz šim Kijeva, ar lēmumu Kijiva;

Харків (latīņalfabētiskajā transliterācijā Kharkiv), līdz šim Harkova, ar lēmumu Harkiva;

Львів (latīņalfabētiskajā transliterācijā Lviv), līdz šim Ļvova, ar lēmumu Ļviva. (Viss izskatīto 30 pilsētu nosaukumu saraksts atrodams šeit.)

Jāpiebilst, ka izmaiņas vietvārdu atveidē allaž rūpīgi pārdomājamas, jo bieži nosaukumi vienā un tajā pašā formā pazīstami jau gadu simtiem un dažādi atveides varianti var radīt mulsumu un jukas. Ukrainas vietvārdu atveidē precizējumi aktualizēti, tuvinot atveidi ukraiņu valodas izrunai, kā arī ņemta vērā Ukrainas vēstniecības un sabiedrības iesaiste.

Tradicionālās atveides formas ir atļauts lietot, ja tas nepieciešams vēsturiskā konteksta dēļ.

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.

Nosaukums rakstāms Eiropas valodu diena.

Latviešu valodā šķirami dažādi lielo sākumburtu lietojuma principi: lielo sākumburtu lietojums iestāžu rakstībā un svētku dienu rakstībā.
 

Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas diena;
Pasaules bišu diena;
Eiropas valodu diena;
Valmieras restorānu nedēļa.

Šim nosacījumam ir izņēmumi, kas arī nostiprināti normatīvajos aktos, piemēram:
Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena;
Latvijas Republikas Proklamēšanas diena.
 

Eiropas Latviešu apvienība;
Latvijas Nacionālā opera un balets;
Jelgavas Mākslinieku biedrība;
Gulbenes Mūzikas skola.

Kļūdainais rakstījums Eiropas Valodu diena, visticamāk, radies, piemērojot iestāžu nosaukumu rakstības principu. Valodu daudzveidības svētku rakstībā ievērojams svētku dienu rakstīšanas princips, turklāt jāņem vērā, ka tiek svinēta tieši Eiropas valodu dažādība, tātad nosaukums rakstāms: Eiropas valodu diena. 

Uzvārdu rakstījums atbilstoši dzimtei latviešu valodā nav radies padomju laikos.

Ortogrāfijas komisija 1924. gada 30. janvārī ir pieņēmusi lēmumu par uzvārdu pareizrakstību, kurā noteikts, ka uzvārdi rakstāmi kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē. (Sk. Apskats. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 3, 01.03.1924.)
Lūk, svarīgākie Ortogrāfijas komisijas atzinumi.
1. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -is, piemēram, Gulbis, Alksnis, Freimanis, Cīrulis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -e, piemēram, Gulbe, Alksne, Freimane, Cīrule.
2. Uzvārdi, kas vīriešu kārtā beidzas ar -iņš, piemēram, Bērziņš, Māliņš, Kļaviņš, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -iņa, piemēram, Bērziņa, Māliņa, Kļaviņa.
3. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -(t)ājs vai -ējs, piemēram, Arājs, Slaucītājs, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -āja, -ēja, piemēram, Arāja, Slaucītāja.
4. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -ais, piemēram, Stiprais, Salnais, sieviešu dzimtē rakstāmi ar galotni -ā, piemēram, Stiprā, Salnā.
5. Uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -nieks, piemēram, Pilsētnieks, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -niece, piemēram, Pilsētniece.
6. No slāvu valodām cēlušies uzvārdi, kas vīriešu dzimtē beidzas ar -skis vai -ckis, piemēram, Sokolovskis, Ruckis, sieviešu dzimtē rakstāmi ar -ska vai -cka, piemēram, Sokolovska, Rucka.
7. Par pārējiem uzvārdiem pieņem šādu vienbalsīgu lēmumu: pārējie vīriešu kārtas uzvārdi sieviešu kārtā rakstāmi ar galotni -a vai -e.
8. Sieviešu dzimtes vārdi kā uzvārdi paturami negrozīti arī vīriešiem, jo mums ir tādi vīriešu dzimtes [mūsdienās – kopdzimtes] vārdi, bet var tos rakstīt arī ar vīriešu kārtas galotni, piemēram, Jānis Eglīte un Jānis Eglītis.

Ierēdniecība tolaik nav bijusi mierā ar Ortogrāfijas komisijas lēmumu, un diskusijas turpinājušās. 1927. gadā tiek izdots „Likums par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos”, kurā Ortogrāfijas komisijas lēmums ņemts vērā tikai daļēji, 5. punktā norādot, ka sievietes uzvārdu sieviešu dzimtē pēc vēlēšanās iespējams ierakstīt iekavās.
1. Visos valsts valodā sastādāmos dokumentos personas vārds un uzvārds rakstāms latviešu pareizrakstībā.
2. Vīrieša vārds un uzvārds rakstāms ar latviešu valodas galotni. Latgaliešu vārdi un uzvārdi rakstāmi viņu izloksnē.
3. No svešas valodas ņemts vārds un uzvārds rakstāms, kā izrunā latviešu valodā, pieliekot lokāmam vārdam un uzvārdam attiecīgu galotni.
4. Uz vēlēšanos ikkatras personas vārds un uzvārds iekavās rakstāms viņa parastā rakstībā.
5. Sievietes uzvārds rakstāms tāpat kā attiecīgas dzimtas vīrieša uzvārds ar nominatīva galotni. Uz vēlēšanos sievietes uzvārds iekavās rakstāms ar sieviešu kārtas vārda galotni.
6. Ikkatrai personai ir tiesība parakstīties arī dokumentos viņai parastā veidā.
7. Instrukciju šī likuma izvešanai dzīvē un atsevišķu uzvārdu rakstības nokārtošanai izdod iekšlietu ministrs.

Tas, ka valodnieki uzstājuši uz sieviešu dzimtes galotņu lietošanu, manāms arī publikācijās pēc šī likuma, piemēram, profesora Ernesta Bleses rakstā „Daži atgādinājumi par uzvārdu rakstību”. (Pašvaldības Darbs, Nr. 5, 01.05.1933.)

Uzvārdu jautājums vairs oficiālos lēmumos netika aktualizēts līdz 1941. gadam, kad Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija izveidotā Vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu pareizrakstības komisija publicēja atzinumus par vietu vārdu, uzvārdu un priekšvārdu rakstību, kuros minēts, ka visi latviešu priekšvārdi un uzvārdi rakstāmi ar latviešu galotnēm, tāpat tajos teikts: „Noteikumi nokārto arī sieviešu uzvārdu rakstību, nosakot, ka sievietēm ir tiesības prasīt, lai viņu uzvārdus dokumentos raksta ar sieviešu dzimtes galotnēm, piem., Anna Kalēja, Berta Rūmniece. Sievietēm, kas to nevēlas, atstājama vīriešu dzimtes forma: Anna Kalējs.” (Padomju Latvija, Nr. 112, 11.05.1941.)

Pēc neatkarības atjaunošanas vārdu un uzvārdu rakstību latviešu valodā regulē Ministru kabineta noteikumi: vispirms 1996. gada 14. maija „Noteikumi par vārdu un uzvārdu identifikāciju dokumentos”, tad 2000. gada 22. augusta „Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju”, un šobrīd spēkā ir 2004. gada 2. marta „Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī identifikāciju”. Šajos noteikumos norādīts, ka personvārdus iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā, tiem ir vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, kā to valodnieki ir ieteikuši jau pagājušā gadsimta 20. gados.

Uzvārdu došanas tradīcija latviešu valodā nav tik sena (Kurzemē un Vidzemē uzvārdus lielākā daļa iedzīvotāju ieguva tikai 19. gadsimtā), tā veidojusies citu valodu ietekmē, un nereti visai dzimtai dots viens uzvārds bez galotnes vai ar vīriešu dzimtes galotni. Tomēr latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes, kuras rāda vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, bet svešvārdos iespējamas nelokāmās galotnes.

Vārdi un uzvārdi ir valodas elementi, kas tiek iekļauti valodas sistēmā, un sieviešu uzvārdu lietojums ar vīriešu dzimtes galotnēm ir pret latviešu valodas garu.

Burtu nosaukumi līdzskaņiem vienmēr atšķiras no fonēmu nosaukumiem. Latviešu valodā burta r nosaukums tiek veidots no fonēmas nosaukuma, līdzskaņa priekšā pievienojot [e] vai [ȩ], proti, ir iespējams to izrunāt gan [er], gan [ȩr].