Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Pareizi ir aplaudēt.

Vārds rakstāms ar vienu līdzskani p, jo ap- nav priedēklis. Vārda aplaudēt pamatā ir latīņu valodas applaudere/ad-plaudere. Par vārda rakstību ar vienu burtu p norādījis jau J. Endzelīns „Profesora J. Endzelīna atbildēs” 1936. gada 5. novembra sēdē (422.): „Svešvārds aplaudēt rakstāms ar vienu p (cēlies no latīņu applaudere/ad-plaudere), jo troksneņus latviešu valodā parasti nedubultojam.”

Senajiem romiešiem septembris bija septītais gada mēnesis, jo gads sākās ar martu.

Par Jūlija kalendāru dēvē t. s. „veco stilu” – gadu skaitīšanas sistēmu, kas tika ieviesta Jūlija Cēzara laikā (46. g. p. m. ē.). 128 gados šis kalendārs par vienu diennakti atpaliek no Saules kalendāra. Gregora kalendārs ir t. s. „jaunais stils” – gadu skaitīšanas sistēma, ko ieviesa pāvests Gregors XIII 1582. gadā. Šis kalendārs par vienu diennakti no Saules atpaliek tikai 3300 gados.

Kā norādīts Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, lietvārds kovārnis izrunājams ar [uo]. (Ceplītis, L., Miķelsone, A., Porīte, T., Raģe, S. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Rīga : Avots, 1995, 388. lpp.)  

Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā (sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. P–Ž. II sējums. Rīga : Avots, 1992, 489. lpp.) norādījis, ka kovārnis ir saliktenis. Vārda otrajā daļā ir sakne vārn- (pamatā indoeiropiešu sakne  *ṷer- ‘degt, dedzināt, melnot’), kas ir tā pati sakne, kas vārdā vārna.
Savukārt vārda pirmajā daļā sastopama daļa no apvidvārda kosa (arī izrunā ar [uo]), kas nozīmē ‘kovārnis’. (sk. Tēzaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/kosa:2)

Vārdos (gan mantotos, gan aizgūtos), kas latviešu valodā sastopami jau sen, burts o visbiežāk izrunājams [uo], piemēram, kovārnis, dona, gods, koris, ola, ozols, ore, solis, zobs u. c.

Skaņa [o] vai [ō] sastopama pamatā aizguvumos, piemēram, fotogrāfija, oktobris, solo, trompete u. c.

Par vārdu gliemezis kā salikteni no vārdiem gliemis un ezis liek domāt vārdu skaniskā līdzība, tomēr tas gluži neatbilst patiesībai un uzskatāms par tautas etimoloģiju*.

Lietvārda gliemezis pamatā ir senā indoeiropiešu sakne *gel- ‘apvelties, savelties pikā, kamolā; apaļš priekšmets’. No tās atvasināta sakne *glei- ‘lipt, ziest’, no kuras radusies austrumbaltu sakne *glie-. No pēdējās arī darināts latviešu valodas darbības vārds *gliet ‘lipt, ziest, gludināt’, no kā savukārt darbības vārds divdabja formā un īpašības vārds *gliets, glieds ‘gluds’. Ar šo sakni latviešu valodā sastopams apvidvārds glietēt ‘padarīt gludu (māla klonu)’.

No minētās saknes *glie- ar piedēkli -m- atvasināts īpašības vārds *gliems ‘lipīgs, gluds’, no kā darināts lietvārds gliema (apvidvārds) ‘gļotas’, piemēram, sliekas ar gliemām pārklātas, un darbības vārds gliemēt ‘tapt gļotainam, lipīgi glumam’, piemēram, zeme no slapjuma sāk gliemēt, sēnes jau gliemē. Ar šo sakni atvasināts arī lietvārds gliemis, kas sākotnēji nozīmējis ‘gļotainais, lipīgi glumais’. Šīs saknes atvasinājumu vidū ir arī tādi vārdi kā gliemene un gliemezis. (Sk. Endzelīns, Jānis. Nominālo celmu piedēkļi. Darbu izlase. IV sējums, 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1981, 386.–416. lpp.; Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga : Avots, 1992, 300. lpp.)

Vārdā gliemezis sastopams senais līdzskaņu celma piedēklis -es-, kas laika gaitā pārveidojies par -ez- (šis piedēklis vērojams arī tādos vārdos kā debesis, mēness, tupesis ‘guba’, rubezis ‘robeža’ u. c.).
Savukārt -is ir vārda gliemezis galotne.

Tātad lietvārdu gliemezis veido:
-    sakne glie-, kas apzīmē kaut ko lipīgu, gludu, gļotainu un kas ir pamatā arī vārdiem gliemis, gliemene;
-    senie piedēkļi -m- un -ez-,
-    galotne -is.
 

*Tautas etimoloģija ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam, piemēram, tautas etimoloģija būtu skaidrojums, ka vārds mārrutks saistīts ar personvārdu Māra.