Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Daudzas prievārda uz nozīmes latviešu valodā aizgūtas no citām valodām, tāpēc valodas lietotāji vienmēr aicināti izsvērt, vai konkrētā konstrukcija ar uz atbilst latviešu valodas normām. (Skujiņa, Valentīna. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 74.–77. lpp.)

Tā ir arī ar konstrukciju tulkot no vienas valodas uz otru valodu. Tradicionāli latviešu valodā tā tiek atzīta par nevēlamu aizguvumu no krievu valodas. Tās vietā ieteicams lietot tulkot no vienas valodas otrā valodā, piemēram, tulkot no angļu valodas latviešu valodā, tulkot no franču valodas zviedru valodā utt.

Lai arī šajā gadījumā prievārdiskā konstrukcija izsaka virzības nozīmi kā piemērā pārsūtīt kravu no Rīgas uz Valmieru, ne vienmēr galapunkta nosaukšanai izmantojams savienojums ar uz. Dažkārt precīzāk nozīmi izsaka lokatīvs, piemēram, pārskaitīt naudu no viena konta citā (uz citu kontu norāda virzienu, tomēr neapliecina jauno atrašanās vietu). Virzības nozīmē priekšroka lokatīvam, nevis savienojumam ar uz dodama arī tādās konstrukcijās kā, piemēram, pārcelt nākamajā klasē (nevis uz nākamo klasi), pārcelt citā amatā (nevis uz citu amatu). (Skujiņa, Valentīna. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2014, 76. lpp.)

Tātad latviešu valodā nav vēlams lietot tādas konstrukcijas kā tulkot uz latviešu valodu. Tā vietā labāk lietot: tulkot latviešu valodā, tulkot no latviešu valodas spāņu valodā.

Divdabis -ot, tāpat kā apstākļa vārds, norāda uz galvenās darbības vai norises situāciju, veidu, laiku, iemeslu, nolūku, nosacījumu u. tml. pazīmēm:
sal. Es skriešus [kā?] devos mājās un Es skrienot [kā?] devos mājās.
 
Arī divdabja teicieni ar divdabi -ot centrā paskaidro, papildina izteikuma pamata darbību (tas ir, darbību, kas izteikta ar izteicēju), nereti norādot arī uz šo darbību vienlaicīgumu:
Es, ātri skrienot, devos mājās.
 
Pēdējā laikā latviešu valodā ir vērojams divdabja -ot pārdaudzums, ko, ļoti iespējams, veicinājusi šī – vienlaicīguma – pazīme. Tomēr ir jāievēro, ka gan ar divdabi, gan ar izteicēju nosauktajai darbībai ir viens darītājs.
Izteikumā Jānis svilpojot iet pa ielu tiek nosauktas divas darbības, ko veic viens un tas pats darītājs: Jānis svilpo; Jānis iet.

Ja darītājs ir cits, tad tas blakus divdabim tiek arī nosaukts, un veidojas tā sauktās absolūtā datīva konstrukcijas.
Izteikumā Saulei sildot, Jānis iet pa ielu ir divi darītāji un divas darbības: Saule silda; Jānis iet.

Tātad, ja netiek nosaukts cits darītājs datīvā, divdabis ar -ot attiecināms tikai uz to pašu darītāju, kas veic ar izteicēju izteikto darbību.

Teikumos Atgadījusies kļūda, mēģinot atslēgt glabātavu un Radusies kļūda, nolasot kvadrātkodu formāli veidojas divdabja teiciens, taču pati teikumu izveide, divdabju lietojums tajos ir aplams.
Atgadījusies kļūda, mēģinot atslēgt glabātavu (= kļūda ir atgadījusies; kļūda ir mēģinājusi atslēgt glabātavu).
Radusies kļūda, nolasot kvadrātkodu (= kļūda ir radusies; kļūda ir nolasījusi kvadrātkodu).

     Šādos gadījumos teikumi būtu pārveidojami.
1. Teikums veidojams tā, lai divdabja teicienam ar pārējo teikumu veidotos pareizas gramatiskās attieksmes.
Atgadījusies kļūda, sistēmai mēģinot atslēgt glabātavu.
Radusies kļūda, programmai nolasot kvadrātkodu.

2. Teikums veidojams bez divdabja.
Atgadījusies kļūda mēģinājumā atslēgt glabātavu.
Radusies kļūda kvadrātkoda nolasīšanā.
     
Šādu konstrukciju kļūst aizvien vairāk, iespējams, tāpēc, ka tās ir īsas, kompaktas un tiek realizēta divdabja svarīgā pazīme – vienlaicīgums. Turklāt divdabis -ot ir visbiežākā izvēle angļu valodas darbības vārda formas -ing (locking, reading) tulkojumos.

Ir vērojamas pārmaiņas teikumu gramatiskajā izveidē latviešu valodā, kas diemžēl nereti veicina izteiksmes neskaidrību un pārprotamību.

(Sal., piemēram, gadījumus, kad tiek nosaukts darbību secīgums, nevis vienlaicīgums: Atlaižot aktierus, es stipri piedzēros (= aktieru atlaišanas laikā es stipri piedzēros. Izteikumā ir secīgas darbības, nevis vienlaicīgas, tāpēc labāk: Atlaidis aktierus, es stipri piedzēros.)

Latviešu valodā ieteicams rakstīt:
Jānis devās prom 19. gadsimta sākumā (vai, piemēram, Jānis devās prom 19. gadsimta pirmajā desmitgadē); fotogrāfijās apskatāma Rīga 20. gadsimta 20. gados.

Četrciparu kārtas skaitli latviešu valodā lieto konkrēta gada apzīmēšanai:
bibliotēka tika izveidota 1800. gadā,
Dzirkstīte ir dzimusi 1920. gadā.

Savukārt dažādu gadsimta posmu apzīmēšanai lieto gadsimta kārtas skaitli un norādi uz noteikto posmu:
bibliotēka tika izveidota 19. gadsimta sākumā,
20. gadsimta vidū pasaulē populārs kļuva rokenrols.   

Desmitgažu apzīmēšanai latviešu valodā arī lieto gadsimta kārtas skaitli un divciparu skaitli desmitgades nosaukšanai:
18. gadsimta 30. gados Anna kļuva par imperatori,
jaunlatvieši aktīvi darbojās no 19. gadsimta 50. gadiem.

Tāpat par gadsimta sākuma vai beigu posmiem un desmitgadēm iespējams rakstīt, piemēram, 19. gadsimta pirmajā desmitgadē, 18. gadsimta otrajā desmitgadē, divdesmitā gadsimta pēdējā desmitgadē u. tml.

Prakse dažādu gadsimta posmu, sevišķi desmitgažu, norādīšanai lietot četrciparu skaitli, iespējams, radusies citu valodu ietekmē. Latviešu valodā tomēr būtu ieteicams saglabāt tradicionāli nostiprināto pierakstu, kas precīzi atspoguļo noteikto laikposmu:
Jānis devās prom 19. gadsimta sākumā (vai, piemēram, Jānis devās prom 19. gadsimta pirmajā desmitgadē); fotogrāfijās apskatāma Rīga 20. gadsimta 20. gados.

Lietvārdi, kas izsaka skaitu vai daudzumu (kā pāris, ducis, kilograms, litrs, sauja u. tml.), latviešu valodā tiek lietoti kopā ar lietvārdu ģenitīvā (piemēram, pāris jautājumu, ducis zosu, kilograms biezpiena, litrs piena, sauja naudas u. tml.).

Tādos vārdos kā nav [nau], sev [seu], tev [teu] veidojas pozicionāls divskanis (šo procesu sauc par vokalizāciju) tādēļ, ka līdzskanis v nokļuvis vienā zilbē ar īsu iepriekšējo patskani.

Te jāņem vērā šo vārdu izcelsme, piemēram, vārds nav ir reducējums no vārda nevaid, pēcāk lietots formās neva, arī nava. Vārds sev radies no ģenitīva formas sevis, forma tev radusies pēc seniem vēsturiskiem pārveidojumiem (piemēram, senākos tekstos ir forma tevim u. tml.). (Sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sēj. Rīga : Avots, 1992, 620. lpp.; II sēj. Rīga : Avots, 1992, 175. lpp.) Tātad līdzskanis v mūsdienu formās šajos vārdos ir saglabājies no senākajām formām, un rakstībai rodams morfoloģisks pamats.

Vārds čau savukārt ir aizguvums, tā pamatā ir itāļu vārds ciao, ko lieto sveicienam neformālā saziņā. Itāļu valodā vārda beigās dzirdams o – [ˈtʃaːo]. Jau 20. gadsimta sākumā no itāļiem aizgūtais sveiciens izplatījies Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un citur, un mainījusies arī tā izruna, gala o kļūstot neskaidrākam, un šobrīd, piemēram, angļu valodā, šī vārda izruna tiek dota formā [ˈtʃaʊ]. (Angļu-latviešu vārdnīca. Sast. Kalniņa, Dz., Kičigins, E., Kvēle-Kvāle K. u. c. Rīga : Avots, 2007, 179. lpp.)

Latviešu valodā vārds čau ir sarunvalodā lietojams izsauksmes vārds, kurā skaidri dzirdams divskanis au līdzīgi kā dažos citos izsauksmes vārdos, piemēram, vau, au, ņau utt. Tā rakstībā lietot burtu v nav morfoloģiska pamata, un vārds rakstāms čau. Jāpiebilst, ka čau joprojām ir uzskatāms par sarunvalodas vārdu un lietojams neformālā saziņā – kā sasveicinoties, tā atvadoties.