Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vienāda vīriešu un sieviešu uzvārdu pamatforma ir kopdzimtes uzvārdiem ar galotnēm -a vai -e.
Šādi uzvārdi latviešu valodā lokāmi attiecīgi pēc ceturtās vai piektās deklinācijas sugas vārdu locīšanas sistēmas – dzimtes atšķirība šo uzvārdu locīšanā izpaužas tikai vienskaitļa datīvā: sieviešu uzvārdos ir galotne -ai (Liepai) vai -ei (Eglei); vīriešu uzvārdos ir galotne -am (Liepam) vai -em (Eglem).

Atgriezeniskajiem lietvārdiem ir galotne -ās. Tie atvasināti no atgriezeniskajiem darbības vārdiem, izmantojot piedēkli -šan-:
tikties – tikšanās,
smieties – smiešanās,
tuvoties – tuvošanās.
Locīšanā atgriezeniskie lietvārdi ir defektīvi – tiem nav pilnas paradigmas: trūkst abu skaitļu datīva un lokatīva, kā arī daudzskaitļa instrumentāļa formu. Valodas praksē locījumu trūkums mēdz radīt grūtības, un nereti jāizvēlas cita veida konstrukcija:
šajā vienošanās lietotie saīsinājumi – šīs vienošanās tekstā lietotie saīsinājumi, šajā vienošanās dokumentā lietotie saīsinājumi;
Guntis ļoti gatavojās šai uzstāšanai – Guntis ļoti gatavojās šai uzstāšanās reizei, Guntis ļoti gatavojās, lai uzstātos.

Saskaņā ar latviešu valodas gramatikas (morfonoloģijas) likumiem, lai novērstu patskaņu sablīvējumu morfēmu (piedēkļa vai saknes un galotnes) sadurā, aiz patskaņiem un divskaņiem gan darbības vārdu, gan lietvārdu galotnes priekšā vienmēr ir skaņa un attiecīgi burts j, piemēram, slēpoju (no vārda slēpot – slēpo-u),  viju (no vārda vīt – vī-u), pļauja (no vārda pļaut – pļau-a), sēja (no vārda sēt – sē-a). Tāpat arī aizgūtos sugasvārdos bakaleja, demokrātija, konditoreja, matērija, policija, sinonīmija, valstu un kontinentu nosaukumos Austrālija, Austrija, Āzija, Itālija, Mumbaja, augu nosaukumos hortenzija, peonija, sieviešu personvārdos Annija, Emīlija, Marija u. c.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija šo jautājumu ir skatījusi 2023. gada 8. februārī un lēmusi, ka  personvārdi ar izskaņām -ia un -ea bez līdzskaņa j pirms galotnes a latviešu valodā rakstāmi tikai gadījumos, kad to pieļauj attiecīgās svešvalodas īpašvārdu atveides noteikumi. Šādu formu izvēle nav atbalstāma gadījumos, kad personvārds tiek brīvi izvēlēts. Šādās situācijās personvārdi rakstāmi ar tradicionālajām izskaņām/finālēm -ija vai -eja, lai izvairītos no neērtībām to lietojumā. Proti, nav vairojamas tādas atkarīgo locījumu formas kā dat. Mariai, Sofiai, Viktoriai, akuz. Mariu, Sofiu, Viktoriu u. tml., kas deformē latviešu valodas fonētisko sistēmu atšķirīgas izrunas dēļ, kā arī gramatisko struktūru svārstīgas uzsvara vietas un īpatnējas locīšanas paradigmas dēļ.

Joprojām spēkā ir norma, ka divzilbju otrās deklinācijas personvārdos, kuros galotnes -is priekšā ir līdzskaņi t, d, labskaņas dēļ līdzskaņu mijas nav, piemēram, Raitis – Raita, Uldis – Ulda, Valdis – Valda utt. Šādas normas nav bijis līdz pat 20. gadsimta 40. gadiem, tāpēc sevišķi trimdas latviešu runā mija dzirdama.

Dzejnieks Uldis Bērziņš savu vārdu ģenitīvā allaž lūdzis lietot ar līdzskaņu miju: Ulža. Tā viņa dzīves laikā vārda forma lietota intervijās, rakstos utt.
Dzejniekam aizejot mūžībā, žurnālisti, godinot viņa piemiņu un atminoties viņa vēlmi, lietojuši formu Ulža.

Par vārdu gliemezis kā salikteni no vārdiem gliemis un ezis liek domāt vārdu skaniskā līdzība, tomēr tas gluži neatbilst patiesībai un uzskatāms par tautas etimoloģiju*.

Lietvārda gliemezis pamatā ir senā indoeiropiešu sakne *gel- ‘apvelties, savelties pikā, kamolā; apaļš priekšmets’. No tās atvasināta sakne *glei- ‘lipt, ziest’, no kuras radusies austrumbaltu sakne *glie-. No pēdējās arī darināts latviešu valodas darbības vārds *gliet ‘lipt, ziest, gludināt’, no kā savukārt darbības vārds divdabja formā un īpašības vārds *gliets, glieds ‘gluds’. Ar šo sakni latviešu valodā sastopams apvidvārds glietēt ‘padarīt gludu (māla klonu)’.

No minētās saknes *glie- ar piedēkli -m- atvasināts īpašības vārds *gliems ‘lipīgs, gluds’, no kā darināts lietvārds gliema (apvidvārds) ‘gļotas’, piemēram, sliekas ar gliemām pārklātas, un darbības vārds gliemēt ‘tapt gļotainam, lipīgi glumam’, piemēram, zeme no slapjuma sāk gliemēt, sēnes jau gliemē. Ar šo sakni atvasināts arī lietvārds gliemis, kas sākotnēji nozīmējis ‘gļotainais, lipīgi glumais’. Šīs saknes atvasinājumu vidū ir arī tādi vārdi kā gliemene un gliemezis. (Sk. Endzelīns, Jānis. Nominālo celmu piedēkļi. Darbu izlase. IV sējums, 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1981, 386.–416. lpp.; Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga : Avots, 1992, 300. lpp.)

Vārdā gliemezis sastopams senais līdzskaņu celma piedēklis -es-, kas laika gaitā pārveidojies par -ez- (šis piedēklis vērojams arī tādos vārdos kā debesis, mēness, tupesis ‘guba’, rubezis ‘robeža’ u. c.).
Savukārt -is ir vārda gliemezis galotne.

Tātad lietvārdu gliemezis veido:
-    sakne glie-, kas apzīmē kaut ko lipīgu, gludu, gļotainu un kas ir pamatā arī vārdiem gliemis, gliemene;
-    senie piedēkļi -m- un -ez-,
-    galotne -is.
 

*Tautas etimoloģija ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam, piemēram, tautas etimoloģija būtu skaidrojums, ka vārds mārrutks saistīts ar personvārdu Māra.