Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārds kņūpus šajā teikumā nozīmē ‘atrasties ar augšdaļu uz leju’.

Apstākļa vārds kņūpus (arī kņūpu, kņupus, kņupu, knūpus, knūpu, knupus, knupu) var tikt lietots vairākās nozīmēs:
‘tā, kas ir saliecies, salīcis (uz priekšu un uz leju)’, piemēram, Indars, nometies kņūpus, berza grīdu; Solveiga iekrita gultā kņūpus un šņukstēja;
‘slīpi (piemēram, atrasties, būt piestiprinātam)’, piemēram, karoga kāts bija iestiprināts kņūpus;
‘ar augšdaļu uz leju (piemēram, atrasties, būt novietotam)’, piemēram, krēsli uz galda salikti kņūpus; rotaļu kastes bija apgāztas kņūpus.

Teikums Mākslinieks allaž meklē veidu, kā izpausties ir salikts pakārtots teikums, kurā ir virsteikums Mākslinieks allaž meklē veidu un apzīmētāja palīgteikums kā izpausties. Vārds kā ir apstākļa vārds, kas ievada apzīmētāja palīgteikumu. Valodas praksē interpunkcija teikumos ar kā nereti sagādā grūtības, jo kā piemīt dažādas funkcijas, kuras arī noteic pieturzīmju lietojumu.

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.

Tādās vārdkopās, kurās iesaistīti tādi prievārdiski savienojumi kā viens no, arī katrs no, nevajadzētu šķirt ģenitīvu no apzīmējamā vārda:
nevis valsts viens no galvenajiem uzdevumiem, bet viens no galvenajiem valsts uzdevumiem;
nevis partijas viens no mērķiem, bet viens no partijas mērķiem.

Koks vai krūms ar lielām, staraini dalītām lapām, sīkiem ziediem un augļiem ar lidspārniem ir kļava. Latviešu literārajā valodā tas ir sieviešu dzimtes lietvārds. Vīriešu dzimtes lietvārds kļavs uzskatāms par morfoloģisko dialektismu – dialektismu, kuram ir morfoloģiskas atšķirības no literārās valodas. Forma kļavs sastopama augšzemnieku izloksnēs.