Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārds futrālis latviešu valodā aizgūts no vācu valodas vārda Futteral, un tā pamatā ir viduslatīņu vārds fotrale.
Arī krievu valodā vārds aizgūts no vācu valodas, taču tajā notikusi metatēze – skaņu pārstatījums –, un tas rakstāms футляр. Krievu valodas ietekmē radušās svārstības vārda rakstībā un izrunā latviešu valodā.

Abu vārdu lietojums latviešu valodā konkurē jau kopš 19. gadsimta: vārds futrālis periodikā atrodams kopš četrdesmitajiem, savukārt futlāris – kopš sešdesmitajiem gadiem. Atrodams arī vārds futerālis (arī futeralis) – tas fiksēts gan periodikā, gan Krišjāņa Valdemāra „Krievu-latviešu-vācu vārdnīcē” un arī Rūdolfa Blaumaņa daiļradē.

Inta Freimane raksta: „Visnozīmīgākie valodas kultūrā ir leksiskie kalki, kam receptorvalodā (aizgūšanas brīdī vai vēlāk) ir leksiski semantiski ekvivalenti: tas nozīmē, ka receptorvalodā ir pazīstama kalka nosauktā reālija. Šādu kalku aizgūšanas lietderība ir apšaubāma.”

Vārds futrālis ir aizguvums no vācu valodas, leksiskais kalks, kuram līdzās latviešu valodā pēcāk nostājies tās pašas reālijas apzīmējums, kas aizgūts no krievu valodas. Ja valodā jau pastāv viens aizguvums, tad jauna tās pašas nozīmes aizguvuma ienākšanas lietderība ir apšaubāma. Tas sakāms arī, piemēram, par vārdiem birojs un ofiss: vārds birojs ir senāks aizguvums no franču valodas vārda bureau, savukārt ofiss – jaunāks aizguvums no angļu vārda office, tāpēc latviešu valodā ieteicams lietot senāko aizguvumu birojs.

Nē, komats pirms vai ir lieks. Es brīvās dienas pavadu, sauļodamās pie jūras vai lasīdama grāmatas.

Ja divdabim, kurš teikumā veic sekundāri predikatīva komponenta funkciju, ir pakārtots vismaz viens pilnnozīmes vārds, veidojas savrupināta teikuma locekļu grupa, ko sauc par divdabja teicienu. Divdabja teicienu var veidot:

lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis ar -is, -usi, -ies, -usies (Kādu brīdi braucis, Jānis apstājās pie kafejnīcas);
lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis ar -ts, -ta (Galds, ķiņķēziņu apzīmēts, stāvēja kaktā);
daļēji lokāmais divdabis ar -dams, -dama, -damies, -damās (Vectēvs, šūpodamies krēslā, kūpināja pīpi);
nelokāmais divdabis ar -ot, -oties (Meitene, skrienot pa ielu, dziedāja).

Divdabja teicienu no pārējā teikuma atdala ar komatiem.

Teikumā var būt ne tikai viens, bet divi vai vairāki divdabja teicieni. Ja starp divdabja teicieniem ir saiklis un vai vai, tad, līdzīgi kā starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, komats saikļa priekšā nav liekams.

Vienāda vīriešu un sieviešu uzvārdu pamatforma ir kopdzimtes uzvārdiem ar galotnēm -a vai -e.
Šādi uzvārdi latviešu valodā lokāmi attiecīgi pēc ceturtās vai piektās deklinācijas sugas vārdu locīšanas sistēmas – dzimtes atšķirība šo uzvārdu locīšanā izpaužas tikai vienskaitļa datīvā: sieviešu uzvārdos ir galotne -ai (Liepai) vai -ei (Eglei); vīriešu uzvārdos ir galotne -am (Liepam) vai -em (Eglem).

Vārds plus ir apstākļa vārds, kuru lieto:
starp diviem skaitļu apzīmējumiem – pieci plus divi;
skaitļa apzīmējuma priekšā, norādot uz pozitīvu lielumu – plus pieci grādi.
Vārds pluss ir lietvārds, kuru lieto:
saskaitīšanas zīmes vai pozitīva lieluma apzīmējuma nosaukšanai – matemātikā atņemšanas darbībai tiek lietots mīnuss, bet saskaitīšanas – pluss;
pozitīvas parādības, vēlamas īpašības apzīmēšanai – Aigara pluss ir labās organizatora spējas.

Pielikums ir teikuma paplašinātājs, kas piesaistīts lietvārdam vai tā aizstājējam kā raksturotājvārds. Pielikums izteikts ar lietvārdu un saskan ar raksturojamo vārdu locījumā, parasti arī dzimtē un skaitlī. Pielikums jēdzieniskā satura ziņā parasti ir vispārīgāks par raksturojamo vārdu:
Rakstnieka Raiņa dzejoļu krājums „Gals un sākums”;
direktores Maijas Lapas pieņemšanas laiks.
Starp pielikumu un raksturojamo vārdu nav liekama pieturzīme, ja vien pielikums nav savrupināts.