Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

No latviešu literārās valodas viedokļa vārdkopa izglītojoša lekcija ir pareiza un lietojama.

Lokāmo darāmās kārtas tagadnes divdabi veido no pārejoša vai nepārejoša darbības vārda tagadnes celma, un šāds divdabis nosauc priekšmeta stāvokli, kādā tas atrodas kādu laiku. J. Endzelīna un K. Mīlenbaha „Latviešu gramatikā” (1907) norādīts, ka šie divdabji veidojami pārsvarā no nepārejošiem verbiem, bet no pārejošiem verbiem tie tautas valodā ļoti reti sastopami. Taču mūsdienu literārajā valodā ierobežojumi lokāmo darāmās kārtas tagadnes divdabju formu veidošanā pārejamības un nepārejamības dēļ vairs nepastāv.

Teikumi, kuros apzīmētājs atdalīts no apzīmējamā vārda ar palīgteikumu, nav stilistiski veiksmīgi.

Lai šādu konstrukciju novērstu, iespējami vairāki risinājumi:
1) jāatsakās no vārdiem vai palīgteikuma, kas ir starp apzīmētāju un apzīmējamo vārdu;
2) jālieto saskaņotais apzīmētājs;
3) jāpārveido vārdu kārtība teikumā;
4) teikums kā pārmērīgi garš jāsadala divos atsevišķos teikumos.
Tādējādi iepriekšminētie teikumi veiksmīgāki būtu šādi: Līdz kādu dienu ar sava uzticamā Smotfa starpniecību viņš satika Morellē. Smotfa istaba atradās vienā stāvā ar laboranta istabu. Viņš lasa kāda romāna anotāciju. Uz grāmatas vāka attēlota gandrīz kaila sieviete, kas guļ šūpuļtīklā ar garu cigarešu iemuti lūpās un lasītāja virzienā nevērīgi tēmē mazu revolveri ar perlamutra spalu.

Pareizi teikums jāraksta šādi: Mums jāskrien, sadodoties rokās.

No atgriezeniskā darbības vārda sadoties veido darāmās kārtas pagātnes divdabi sadevušies. Taču šie divdabji ir lokāmi īpatnēji – tiem nav visu locījuma formu, vienskaitlī trūkst datīva un lokatīva, daudzskaitlī – datīva, instrumentāļa un lokatīva. Tāpēc konstrukcija jāveido citādi.

Mūsdienu latviešu valodā pareizas ir abas formas, kaut gan patlaban vairāk izplatīts ir akuzatīvs.

Ja vārds vajadzēt ir kopā ar vārdiem vairāk, mazāk, tad lietojams ģenitīvs. Piemēram, vajag vairāk brīva laika, mazāk darba. Ģenitīvā latviešu valodā lieto tādu lietvārdu, kas nosauc, kā nav, kā trūkst vai netrūkst, kā vajag vai nevajag, kā pietiek vai nepietiek: vajag uzņēmības, nevajag naida. Savukārt jau „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” teikts, ka „ģenitīvs ar verbiem (adverbiālais ģenitīvs) dažos gadījumos var nostāties tādās pašās attieksmēs kā akuzatīvs”, piemēram, vajag siera un vajag sieru. Ja aiz darbības vārda vajag bez objekta ir verbs nenoteiksmē, tad objekts nostājas tikai akuzatīvā, piemēram, vajag nopirkt sieru.

Pareizi ir jāskaita, jādeklamē vai jārunā dzejolis.

Darbības objekts aiz darbības vārda vajadzības izteiksmē ir jāraksta nominatīvā. „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” ir teikts: „Vārds, kas apzīmē jēdzienu, uz kuru pāriet verba izteiktā darbība (darbības objekts), pie vajadzības izteiksmes formām nostājas nominatīvā, nevis akuzatīvā kā pie visu pārējo verba izteiksmju formām.” Skaitīt dzejoli nozīmē monotoni runāt iemācītu („iekaltu”) tekstu. Tāpēc labāk dzejoli deklamēt vai runāt.