Language consultations: electronic database

Esam privileģētā statusā.
 

Latīņu valodā vārds privilegium nozīmē ‘likums, kas attiecas uz atsevišķu cilvēku’. Latviešu valodā aizgūts vārds privilēģija ar nozīmi ‘izņēmuma tiesība, priekšrocība, ko piešķir atsevišķam cilvēkam (atsevišķai organizācijai, sociālai grupai u. tml.)’ un privileģēt – ‘kādam piešķirt privilēģiju vai privilēģijas; kādam vai kaut kam radīt īpaši izdevīgu stāvokli’.
Valodas praksē nereti sastopamas kļūdas vārda privileģēt rakstībā, un patskaņa e vietā sastopams patskanis i.
Dažās vārdnīcās (tostarp arī „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”) ir atrodams arī variants priviliģēt, tomēr saskaņā ar pareizrakstības normām ieteicams rakstījums privileģēt.

Latviešu literārās valodas tradicionālā norma nosaka adverbiālā ģenitīva lietojumu ar darbības vārdu nebūt, trūkt, netrūkt, vajadzēt, pietikt, nepietikt personu formām. Mūsdienu literārajā valodā šī norma parasti tiek ievērota saistījumā ar darbības vārdiem nebūt, trūkt, netrūkt, pietikt, nepietikt:
zirgam nav naudas;
mums trūkst draugu;
viņiem pietiek izklaižu.
Savukārt ar darbības vārdiem vajadzēt, nevajadzēt mūsdienu valodā ģenitīvu bieži ir aizstājis akuzatīvs. No valodas normas viedokļa ar šiem darbības vārdiem iespējams lietot gan ģenitīvu, gan akuzatīvu:
man vajag naudas un man vajag naudu;
Kārlim nevajag naža un Kārlim nevajag nazi.

Latviešu literārajā valodā ar darbības vārdu nebūt ģenitīvs ir lietojams eksistences un piederības nolieguma nozīmē (parasti tas ir noliegts teikuma priekšmets):