Zemestrīces stipruma raksturošanai lieto gan balles, gan magnitūdas.
Rihtera skala – ‘mērvienību skala zemestrīču stipruma noteikšanai ballēs pēc zemestrīces izdalītā enerģijas daudzuma’.
Magnitūda (lat. magnitudo ‘lielums’) – nosacīta mērvienība, kas rāda, kāds enerģijas daudzums uz platības vienību izdalās zemestrīcē vai sprādzienā; to izmanto t. s. Rihtera skalā (no 0 līdz 10 magnitūdām).
Uz Zemes 10 magnitūdu stipra zemestrīce nav bijusi, savukārt citur magnitūdu maksimums nav ierobežots. Magnitūda ir mērvienība, kas raksturo zemestrīces relatīvo enerģiju noteiktā dziļumā, respektīvi, centrā, kur tā radusies, savukārt pēc Rihtera skalas nosaka, kāds ir zemestrīces stiprums, kas pietuvināts zemes virsmai. Magnitūdas mēra ar seismogrāfu. Savukārt balles (no 0 līdz 12) izmanto, lai noteiktu zemestrīces intensitāti, un ar ballēm raksturo zemestrīces nodarīto postījumu lielumu. To nosaka, vērtējot postījumus un salīdzinot ar citās zemestrīcēs reģistrētajiem. Vēsturiski ir izveidotas vairākas zemestrīces intensitātes ballu skalas – Merkalli skala, ko izmanto ASV, MSK-64 skala, ko lietoja PSRS un Austrumeiropas bloka valstīs, un Eiropas makroseismiskā skala, ko izmantojam tagad.
- Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm
- Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 441. lpp.