Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Slimība nosaukta angļu ārsta Džeimsa Pārkinsona (James Parkinson) uzvārdā. Uzvārds Parkinson saskaņā ar angļu īpašvārdu atveides noteikumiem latviešu valodā būtu atveidojams Pārkinsons, tātad slimības nosaukums būtu rakstāms ar garo patskani ā pēc uzvārda izrunas angļu valodā – Pārkinsona slimība.

Nosaukums Parkinsona slimība ir samērā sena un stabila termina forma, kas ir nostiprināta arī Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā, līdz ar to tā nav maināma. 

Aizguvumi latviešu valodā tiek fonētiski atveidoti atbilstoši vārda izrunai avotvalodā. Taču, ja vārda pamatā ir klasisko valodu (latīņu un grieķu) izcelsmes vārdi, tad uz jautājumu nav tik vienkārši atbildēt.

Ja vārda pamatā ir latīņu un grieķu izcelsmes vārdi, aizgūstot latviešu valodā, tradicionāli tos bieži vien fonētiski atveido atbilstoši izrunai latīņu vai grieķu valodā, īpaši tad, ja valodā jau ir citi aizguvumi, kuros ir šīs vārddaļas (ja vārdu scientology atveidotu atbilstoši izrunai angļu valodā, vārda otra daļa būtu jāatveido -lodžija). Piemēram, no franču valodas vārda accélération (latīņu val. acceleratio ‘paātrināšana’) aizgūtais vārds latviešu valodā ir akcelerācija, nevis akselerācija, no angļu valodas aizgūtais termins sequencing latviešu valodā ir sekvencēšana, nevis sekvensēšana.

Nav vēlams, ja vienas saknes vārdi valodā lietoti atšķirīgi, piemēram, akcelerācija un akselerators. Lai gan valodas praksē šādi gadījumi ir, piemēram, akselerators/akcelerators, akselogrāfs, akselometrs, akcelerometrs, tomēr tādējādi nav skaidrs, kā kurā gadījumā vārds rakstāms.

Aizguvuma varianta ienākšanu valodā var ietekmēt arī dominējošās starpniekvalodas, piemēram, agrāk vācu un krievu valoda, mūsdienās – angļu valoda.

Vārdnīcās angļu scientology (latīņu val. scientia ‘zināšanas, zinātne’ + grieķu val. logos ‘jēdziens, mācība’) atbilstošais latviešu valodas vārds ir norādīts scientoloģija. Valodas praksē sastopams arī šī termina lietojums atbilstoši vārda pirmās daļas izrunai angļu valodā – saentoloģija un saientoloģija, taču šāds lietojums normatīvos latviešu valodas avotos nav apstiprināts.

Aiz virsraksta punktu neliek arī tad, ja virsraksts veidots kā stāstījuma teikums, piemēram:
Viņš bija ceļā uz mājām, kad ieraudzīja ko neparastu

Ja virsrakstā ir tiešās runas teikums ar stāstījuma modalitāti, tad teikuma beigās pirms pēdiņām ir liekams punkts, jo tas noslēdz tiešo runu, nevis visu teikumu.
Virsraksts rakstāms šādi: Līna Anta: „Es biju ļoti nogurusi.”

Šajos atvasinājumos lietots piedēklis -niek-, kas funkcionē derivatīvajos formantos [vārda daļās, ko izmanto vārddarināšanā] -nieks un -niece, piemēram, darbinieks, ērģelniece, rakstniece, talcinieks. „Mūsdienu valodā vērojamas divas tendences – derivatīvais formants tiek pievienots motivētājcelmam vai nu tiešā veidā, vai arī vārddarināšanas celma un formanta sadurā tiek lietots interfikss*.” (Vulāne 2013, 238)
Vārdnīcās atrodam atvasinājumus gan ar interfiksu, gan bez tā:
bruņnieks / bruņenieks / bruņinieks (literārā forma),
laivnieks / laivenieks / laivinieks (literārā forma),
rīdznieks / rīdzenieks / rīdzinieks (literārā forma).
Šāds interfiksa lietojums, iespējams, skaidrojams ar izrunas ērtumu un labskanību, tāpat tas varētu būt saistāms ar iepriekšējā patskaņa dabu. (Vulāne 1997, 289)
Atvasinājumi ar -enieks rakstu valodā sastopami jau kopš 16. gadsimta. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka šīs izskaņas variants bijis izplatīts tanīs Kurzemes un Vidzemes izloksnēs, uz kuru pamata veidojās rakstu valoda, kā arī to latviešu vidū, kuri dzīvoja Rīgā. Vēlāk, 18. gadsimtā, izskaņas -inieks lietojums paplašinās un nostiprinās 19. gadsimta tekstos. Mūsdienās atvasinājumi ar -enieks sastopami retumis: dažos apdzīvoto vietu iedzīvotāju nosaukumos (bikstenieki, nīcenieki), uzvārdos (Bruņenieks, Laivenieks), arī dažos personu nosaukumos (bitenieks). (Baltiņa 1984, 134–139; Frīdenberga 2016, 132–143) Darinājumi nostiprinājušies dažādās formās: gan ar interfiksu (bundzinieks, veiksminieks), gan bez tā (avīžnieks, domnieks).
Latviešu literārajā valodā lietojami paralēlvarianti: mājinieks un mājnieks. Atvasinājums mājenieks mūsdienās uzskatāms par apvidvārdu.

* Interfikss ir morfēma, kurai nav savas patstāvīgas derivatīvas vai formveidošanas nozīmes un kuru izmanto citu morfēmu savienošanai. Interfikss parasti novērš neērtas skaņu kopas morfēmu sadurā, piemēram, galv-(as)-seg-a, nak-(sn)-iņ-a, nam-(a)+māt-e, rau-(st)-ī-t.