Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārda personalitāte lietojums ar nozīmi ‘personība’, visticamāk, skaidrojams ar angļu valodas ietekmi (angļu val. personality – ‘personība’). Tiesa gan, aizguvums sākotnēji, domājams, ienācis no vācu valodas vārda Personalität, un vēl 20. gs. 30. gados arī ir sastopams ar šādu nozīmi. Nu tas latviešu valodā atgriezies, taču mūsdienās nebūtu vēlams ar vārdu personalitāte aizstāt vārdu personība, kas savukārt latviešu valodā sastopams jau vismaz kopš 19. gadsimta 70. gadiem.

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.

Saskaņā ar zviedru personvārdu atveides noteikumiem rakstnieces Astrid Lindgren personvārdi latviešu valodā būtu rakstāmi Astrida Lindgrēna.

Valsts nozīmes bibliotēku kopkatalogā iespējams atrast pagājušā gadsimta 70. gados un 80. gadu sākumā latviešu valodā izdotas rakstnieces grāmatas, kur viņas vārds un uzvārds rakstīts  – Astrīda Lindgrēna.  Savukārt 80. gadu otrajā pusē jau parādās rakstījums Astrida Lindgrēne, kas lietots arī turpmāk.

Priekšvārda rakstījums Astrida precīzāk atbilst izrunai oriģinālvalodā, savukārt Astrīda uzskatāms par tradicionālu personvārda rakstījumu.
Uzvārda rakstījums Lindgrēne, visticamāk, ieteikts patskaņu harmonijas dēļ – galotne ir pieskaņojusies iepriekšējam patskanim -ē, līdzīgi kā gadījumos ar -e, piemēram, Getingene, nevis Getingena.

Neviens no variantiem nav aplams. Ja jāizvēlas, mēs iesakām palikt pie pēdējās desmitgadēs nostiprinātās versijas Astrida Lindgrēne.

Vārdi pirmsvēlēšanu un priekšvēlēšanu ir atvasināti ar dažādiem priedēkļiem: pirms- un priekš-. Tie ir sinonīmi ar nozīmi ‘tāds, kas pastāv, noris pirms vēlēšanām’.
Abi vārdi sastopami periodikā jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem, un arī mūsdienās tie vienlīdz labi raksturo rosību pirms vēlēšanām:
pirmsvēlēšanu aģitācija un priekšvēlēšanu aģitācija;
pirmsvēlēšanu programma un priekšvēlēšanu programma.

Vārds otēt apzīmē kādas virsmas noklāšanu ar eļļu, krāsu u.tml., izmantojot otu:
otēt durvju aplodas ar pernicu;
uz lādes otēts kāzu gads;
plauktos sarindoti otēti šķīvji.
Mūsdienās vārds otēt lietots retāk, tomēr tas atrodams arī jaunākajās latviešu valodas vārdnīcās, piemēram, viensējuma „Latviešu valodas vārdnīcā” un „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”, kā arī „Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā”.