Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Aizguvumi latviešu valodā tiek fonētiski atveidoti atbilstoši vārda izrunai avotvalodā. Taču, ja vārda pamatā ir klasisko valodu (latīņu un grieķu) izcelsmes vārdi, tad uz jautājumu nav tik vienkārši atbildēt.

Ja vārda pamatā ir latīņu un grieķu izcelsmes vārdi, aizgūstot latviešu valodā, tradicionāli tos bieži vien fonētiski atveido atbilstoši izrunai latīņu vai grieķu valodā, īpaši tad, ja valodā jau ir citi aizguvumi, kuros ir šīs vārddaļas (ja vārdu scientology atveidotu atbilstoši izrunai angļu valodā, vārda otra daļa būtu jāatveido -lodžija). Piemēram, no franču valodas vārda accélération (latīņu val. acceleratio ‘paātrināšana’) aizgūtais vārds latviešu valodā ir akcelerācija, nevis akselerācija, no angļu valodas aizgūtais termins sequencing latviešu valodā ir sekvencēšana, nevis sekvensēšana.

Nav vēlams, ja vienas saknes vārdi valodā lietoti atšķirīgi, piemēram, akcelerācija un akselerators. Lai gan valodas praksē šādi gadījumi ir, piemēram, akselerators/akcelerators, akselogrāfs, akselometrs, akcelerometrs, tomēr tādējādi nav skaidrs, kā kurā gadījumā vārds rakstāms.

Aizguvuma varianta ienākšanu valodā var ietekmēt arī dominējošās starpniekvalodas, piemēram, agrāk vācu un krievu valoda, mūsdienās – angļu valoda.

Vārdnīcās angļu scientology (latīņu val. scientia ‘zināšanas, zinātne’ + grieķu val. logos ‘jēdziens, mācība’) atbilstošais latviešu valodas vārds ir norādīts scientoloģija. Valodas praksē sastopams arī šī termina lietojums atbilstoši vārda pirmās daļas izrunai angļu valodā – saentoloģija un saientoloģija, taču šāds lietojums normatīvos latviešu valodas avotos nav apstiprināts.

Vārda rakstījums ir atkarīgs no konteksta.

Par īpašvārdu ir uzskatāms latviešu mitoloģijas un kristietības augstākais apzīmējums Dievs. (Smiltniece 2015, 327; Laugale, Šulce 2012, 55) Šādā nozīmē lietotais vārds arī dažādos savienojumos rakstāms ar lielo sākumburtu: Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars; Dievs Tas Kungs; Dieva žēlastība utt.

Iespraudumos un interjektīvos savienojumos savukārt vārda dievs rakstījumā konstatējama nekonsekvence.
Tādos savienojumos kā no dieva puses, vai dieviņ vārds rakstīts ar mazo sākumburtu. (Blinkena 2009, 256) Savukārt savienojumos ak Dievs, paldies Dievam sastopams lielā sākumburta lietojums. (Blinkena 2009, 350; Romane 2014, 102)

„Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” visos vārdu savienojumos neatkarīgi no tā, vai lietots kristietības nozīmē vai iespraudumos un interjektīvos savienojumos, vārds rakstīts ar lielo sākumburtu, piemēram, ak Dievs; ar Dieva palīgu; Dievs ar to; lai Dievs žēlīgs; nedod Dievs.

„Latviešu valodas gramatikā” (2015) dažādos savienojumos vārds rakstīts divējādi, piemēram, par frāzi paldies dievam/Dievam teikts: „[..] pateicības izteikšanas līdzeklis sākotnēji ir bijusi frāze paldies Dievam, kas mūsdienās zināmā mērā desemantizējusies [zaudējusi pamata nozīmi], piem.: Tu, Vizma? Paldies dievam… Kur tik briesmīgi ilgi? (R. Ezera) Pieripinājis ceļa malā, pievilcis rokas bremzi, Olivers noslaucīja sviedrus: „Viss kārtībā, ser, paldies Dievam!” (Anšl. Eglītis).” (Smiltniece 2015, 681, 689)

Izsauksmes vārdos arī sastopams divējs rakstījums: paužot pozitīvu emocionālo attieksmi vai vērtējumu, vārds rakstīts ar lielo sākumburtu: Ak, Dievs, cik viņš maigs, kluss, saprotošs un inteliģents! (L. Stumbre) Savukārt, izsakot negatīvas, nepatīkamas jūtas vai negatīvu vērtējumu, vārds rakstīts ar mazo sākumburtu: Nedod dievs, kaut ko izdarīt nepareizi!; Citādi ar koku, dievs sodi, ar koku izvadīšu! (V. Pūce). (Smiltniece 2015, 683, 684) Savienojumā Dieva dēļ vārds rakstīts ar lielo sākumburtu: Neraudi, Dieva dēļ, neraudi, Elīz. (Valkovska, Lokmane 2015, 782)

Lielā vai mazā sākumburta lietojums vārdā Dievs/dievs atkarīgs no desemantizācijas (pamatnozīmes vājināšanās) pakāpes, kuru ne vienmēr viegli noteikt. Mēs ieteiktu rīkoties šādi.

Ar lielo sākumburtu rakstāms vārds Dievs, ja:
vārds lietots pamata nozīmē, piemēram, Vērsties pie Dieva;
vārds lietots frazeoloģismā, piemēram, Lai Dievs ir mans liecinieks, es neesmu vainīgs; Viņi dzīvo kā Dieva azotē.

Ar mazo sākumburtu rakstāms vārds dievs, ja:
vārds lietots iespraudumos, piemēram, Šeit, paldies dievam, ir silti; Veikals, nedod dievs, būs slēgts.

Izsauksmes vārdu savienojumos pieņemama ir abējāda rakstība: atsevišķā izteikumā Ak, Dievs! vārdu iespējams rakstīt ar lielo sākumburtu, savukārt, iesaistot to izteikumā, piemēram, Ak dievs, kā viņš man patīk! vai Mīļais dievs, kā viņa izskatījās!, piemērotāks būtu mazā sākumburta lietojums.

Naratīvs atkarībā no konteksta var būt vēstījums, stāstījums, arī ziņas, nostāja, informācija, apskats, propaganda.

Vārda naratīvs pamatā ir viduslaiku latīņu valodas vārds narrativus ar nozīmi ‘vēstījošs’, un tas tiek lietots ar nozīmi ‘stāstījums, vēstījums’. Sociālajās un humanitārajās zinātnēs naratīvs ir bieži lietots termins, tiesa, piemēram, promocijas darbā „Stāstījuma struktūra, stāstītāja un stāstījuma līmeņi Andras Neiburgas prozā” Jānis Ozoliņš naratīva jēdziena vietā iesaka lietot latvisko stāstījums.

Vispārlietojamā nozīmē ar svešvārdu naratīvs apzīmē vēstījumu par kaut ko, piemēram, Nacionālajā korpusu kolekcijā ir dažādi piemēri:

Latviešu kultūras naratīvi kopš 19. gadsimta uzsver latviešu piederību laukiem un zemniecībai un atkārto domu, ka latvietība ir saistīta ar zemi un zemes darbiem. (LVK2022)

Tāpēc telpa, kuru piedāvā māksla, ir ļoti svarīga telpa kritikai un izvērtēšanai, kas ir nozīmīgi tādas pasaules kontekstā, kura ar katru dienu arvien vairāk tiek polarizēta, kad naratīvi, kurus rada politiķi un mediji, bieži vien uzstāj, ka lietas ir vai nu melnas, vai baltas. (Tīmeklis2020)

Pēdējos gados vārda naratīvs lietojums vērsies plašumā, vietumis, šķiet, tas nomainījis vārdu diskurss, kas bijis populārāks pirms kādiem 10 gadiem. Bieži lietots ir vārdu savienojums Kremļa naratīvs, proti, vēstījums, kuru plašākai sabiedrībai nodod Krievijas valdība, Krievijas īstenotā propaganda plašsaziņas līdzekļos, piemēram, Nacionālajā korpusu kolekcijā atrodami vairāki desmiti piemēru no ziņu portāliem:

Līdz kodoltriecienam Krievijas karā pret Ukrainu vēl tāls ceļš ejams, jo Krievijai ir vēl daudz neizmantotu ekonomisko sviru, ko likt lietā pret Rietumiem, uzskata Rajevs. Pamiers iekļaujas Kremļa naratīvā, ka Krievijas armijas mērķis ir „sakārtot Ukrainu”. Pamieru tā pasniegtu kā savu „labo gribu”, lai izvairītos no civiliedzīvotāju upuriem, papildina Rajevs. (Ziņas)

„Kanāliem, kuros parādās Kremļa naratīvs, nevajadzētu būt pieejamiem kabeļu operatoru un citu televīzijas pakalpojumu sniedzēju pamatpiedāvājuma kanālu paketē,” iepriekš norādījis par likumprojekta virzību Saeimā atbildīgās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš. (Ziņas)

Valodā mēdz ienākt modes svešvārdi, kuru izmantojums ir biežs, taču nozīme aizvien vairāk izplūst, jo ar šo vārdu izlīdzas, lai nemeklētu konkrētākus, precīzākus pašu valodas vārdus vai kādus citus ierastākus svešvārdus. Ar naratīvu apzīmē vēstījumu, stāstījumu, arī ziņas, nostāju, informāciju, apskatu, propagandu.

Jānis Endzelīns norādījis, ka instrumentāļa formas manim, tevim, sevim senāk nostājušās tikai pēc instrumentāļa prievārda ar:
ar manim, ar tevim, ar sevim.
Tikai vēlāk, kad instrumentāļa formas sakritušas ar akuzatīvu, arī manim, tevim, sevim vairs netika uztvertas kā instrumentāļa formas un tās varēja lietot pēc visiem prievārdiem:
ar, pie, ap, pēc, gar, līdz, starp, bez, apakš utt. manim, tevim, sevim
blakus akuzatīva formām ar, ap, par, pār, caur, gar, pret, starp mani, tevi, sevi
un ģenitīva formām: aiz, bez, no, pēc, uz, apakš manis, tevis, sevis.

Mūsdienās literārajā valodā vecās instrumentāļa formas manim, tevim sastopamas tikai vienskaitļa datīvā saistījumā ar prievārdu līdz. Formas ar garo patskani ī uzskatāmas par dialektālām.

Vārdu nākošais un nākamais sinonīmiskais lietojums ar nozīmi ‘tāds, kas iestājas, seko, noris tūlīt pēc kā; tāds, kas norisēs, darbosies tuvākajā nākotnē’ konstatējams gan „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, gan „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”. „Tēzaurā” šāds lietojums minēts kā nevēlams. Vārdu lietojumā būtu jāievēro atšķirības, kuras noteikusi šo divdabju vispārīgā semantika.

Vārdi nākošais un nākamais ir darbības vārda nākt lokāmo tagadnes divdabju formas ar noteikto galotni:
nākošais ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis ar noteikto galotni,
nākamais – lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis ar noteikto galotni.

Darāmās kārtas tagadnes divdabis pazīmes veidā izsaka norisi, kura realizējas vienlaikus ar teikuma galveno darbību, un to visbiežāk veido no nepabeigtas nozīmes darbības vārdiem:
Jānis skatījās, skatās, skatīsies Ievas kaistošajā sejā [sejā, kas kaisa, kaist, kaisīs];
viņa skrēja, skrien, skries, redzēdama nākošo vilcienu [vilcienu, kas nāca, nāk, nāks].

Darāmās kārtas divdabji parasti izsaka aktīvu darbību, kuru veic raksturotais vārds, piemēram:
ziedošais koks – koks, kurš [pats] zied;
satriecošs skats – skats, kurš [pats] satriec [= aizgrābj];
nākošais lietus – lietus, kurš [pats] nāk.

Ciešamās kārtas tagadnes divdabis tiek izmantots apzīmētāja funkcijā, un tas var norādīt patstāvīgu pazīmi, piemēram, neredzamais bērns, vispārlietojamā leksika.
Ciešamās kārtas divdabji parasti raksturo vārdu, uz kuru ir vērsta darbība:
pazīstams mūziķis – mūziķis, kuru [kāds cits] pazīst
(nevis mūziķis, kurš kādu pazīst);
redzams trūkums – trūkums, kuru [kāds cits] var redzēt
(nevis trūkums, kurš redz);
sitamais instruments – instruments, kuru [kāds cits] sit
(nevis instruments, kurš sit).

Daļai no lokāmajiem divdabjiem piemīt īpašības vārdu pazīmes un reizē adjektivēšanās* tendence, un tos gramatikā dēvē par adjektīviskiem divdabjiem, piemēram, nomācoša vientulība, izsmeļošs skaidrojums.

Lokāmo ciešamās kārtas tagadnes divdabju adjektivēšanās spilgti izpaužas gadījumos, kad tie semantiski ir būtiski attālinājušies no atbilstošā darbības vārda citu formu izmantošanas, piemēram, beidz darbu – beidzamais autobuss, beidzamā stunda; nāk pavasaris – nākamais pavasaris, nākamā pietura.

Inta Freimane rakstījusi: „[V]alodas praksē [..] ir vērojama tendence regulēt adjektivējušos divdabju nākamais un nākošais lietojumu, vairoties pēc iespējas no divdabja nākošais (gan labskaņas, gan semantisku apsvērumu dēļ, ar nozīmes atšķirību): nākamā pietura, nākamais gads u. tml. Tātad sāk dominēt nākamais – sinonīmijai ir tendence pāriet paronīmijā, pēc tam var veidoties varianti un viens no tiem zust.” (Freimane 1993, 115)

Freimane minējusi arī ne tik viegli saprotamās gramatiskās semantikas nianses: „[T]ā kā gramatiskā semantika ir slēpta un tāpēc grūtāk uztverama un formulējama par leksisko, tā ne vienmēr tiek adekvāti uztverta. Tā ir jāiemāca skaidrojot. Piemēram: Pretim nākošais cilvēks [cilvēks, kurš reāli nāk pretim – turklāt jāņem vērā, ka divdabis lietojams arī ar nenoteikto galotni]. – Mūsu nākamais kolēģis [cilvēks, kurš nākotnē būs mūsu kolēģis – divdabis lietojams tikai ar noteikto galotni]. Ieteikumu uztveršana ir atkarīga gan no adekvātas satura uztveres, gan arī no valodas lietotāju zināšanām un individuālās valodas izjūtas.” (Freimane 2014, 41–42)

Lai gan valodas praksē vārdus nākošais un nākamais tiešām bieži lieto kā sinonīmus un to apstiprina arī vārdnīcu dati, šiem vārdiem piemīt nozīmes nianses, kuras labā, koptā latviešu valodā būtu ievērojamas.

Vārds nākošais attiecināms uz to, kas patiešām virzās šurp, piemēram, nākošais tumšais mākonis man uzdzina bažas, tumšās ielās pretī nākoši stāvi liek atkāpties.
Vārds nākamais attiecināms uz to, kas kaut kam seko, noris pēc kaut kā: nākamajā nedēļā līs, vakarā redzēsim nākamo sēriju.

* Adjektivēšanās ir konversijas paveids, kurā notiek dažādu vārdšķiru vārdu, resp., vārdformu pāreja īpašības vārdos.