Pareizi ir atjaunīgie energoresursi vai reģeneratīvie energoresursi.
Termins atjaunīgie resursi pieņemts, pamatojoties uz faktu, ka šie resursi paši atjaunojas, savukārt atjaunojamos resursus kādam būtu jāatjauno. Kā sinonīma vārdkopa lietojama arī reģeneratīvie energoresursi, taču atjaunīgie energoresursi ir latviskais variants. Tie ir ‘apzinātie energoresursi, kuru atjaunošanos nosaka dabas procesi. Tā ir saules, vēja, biomasas, zemes siltuma un ūdens potenciālās enerģijas daļa, kuras izmantošana pašreizējā tehnikas līmenī ir ekonomiski pamatota’.
Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze
Skaitļa vārdam, kuru ar cipariem rakstām 1000, iespējamas divas formas: nelokāmā forma tūkstoš un lokāmā forma tūkstotis. Nelokāmais skaitļa vārds tūkstoš kļūst par salikteņa daļu tāpat kā citi nelokāmie skaitļa vārdi, kā desmit, simt: četrdesmit, četrsimt, četrtūkstoš.
Ja nelokāmais skaitļa vārds ietilpst salikta teikuma priekšmeta sastāvā, ar to saistītais lietvārds var būt vai nu nominatīvā (Kas?) vai ģenitīvā (Kā?):
ekskursijā dodas trīsdesmit skolēni vai ekskursijā dodas trīsdesmit skolēnu;
septiņtūkstoš tonnas ir labs rādītājs vai septiņtūkstoš tonnu ir labs rādītājs;
maratonam reģistrējušies divdesmittūkstoš dalībnieki vai maratonam reģistrējušies divdesmittūkstoš dalībnieku.
Vārds tūkstotis savukārt lokāms kā 2. deklinācijas lietvārds (kā latvietis, šampanietis), un tas lietojams skaitļa vārdu savienojumos līdzīgi kā skaitļa vārdi desmits un simts: septiņi desmiti, septiņi simti, septiņi tūkstoši.
Literārajā valodā lietvārds ar šiem skaitļa vārdu savienojumiem parasti ir daudzskaitļa ģenitīvā:
pieci desmiti gadu kaste mētājās bēniņos;
zibakcijā piedalījās četri simti iedzīvotāju;
festivālu ir apmeklējuši pieci tūkstoši cilvēku;
maratonam reģistrējušies divdesmit tūkstoši dalībnieku.
- Smiltniece, G. Skaitļa vārds (numerālis). Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 425., 426. lpp.
- Ceplīte, B., Ceplītis, L. Latviešu valodas praktiskā gramatika. Rīga : Zvaigzne, 1991, 51., 52., 53. lpp.
- Guļevska, D., Miķelsone, A., Porīte, T. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda. Rīga : Avots, 2002, 118. lpp.
- Mieze, M. Skaitļa vārda tūkstotis gramatiskās formas. Latviešu valodas kultūras jautājumi. 22. laidiens. Sast. A. Rubīna. Rīga : Avots, 1986, 51.–56. lpp.
- Mieze, M. Skaitļa vārdu desmit (desmits) un simt (simts) morfoloģiskās formas. Latviešu valodas kultūras jautājumi. Rakstu krājums. 21. laidiens. Sast. A. Rubīna. Rīga : Avots, 1985, 131.–133. lpp.
Izņēmumi ir: Valsts prezidents, Ministru prezidents.
Ieņemamie amati valsts kontrolieris, valsts sekretārs, tiesībsargs utt. nav jāraksta ar lielo sākumburtu, ja vien ar tiem nesākas teikums. Tieši tāpēc vēstules nobeigumā, rakstot, piemēram, Ar cieņu valsts sekretāra vietniece Aina Bērziņa, amata nosaukums jāraksta ar mazo sākumburtu, jo ieņemamais amats nav teikuma sākumā. Savukārt paraksta daļā teikuma pirmais vārds Valsts amata nosaukumā Valsts sekretāra vietniece Aina Bērziņa rakstāms ar lielo sākumburtu, jo ar šo vārdu sākas teikums.
Ja salikta sakārtota teikuma komponenti, ko saista saiklis un, ir sintaktiski līdzīgi, komats pirms saikļa ir liekams:
Kas notiek, un kā to saprast?
Kā Ievai sokas, un kādi ir viņas plāni?
Lai svētki izdodas, un prātā mierīgas domas!
Praksē bieži sastopamā kļūdainā interpunkcija, iespējams, skaidrojama ar to, ka tādi vārdi kā kas, kā, lai saliktā pakārtotā teikumā mēdz ievadīt palīgteikumu, un, ja vienlīdzīgus palīgteikumus saista saiklis un, pirms tā komatu neliek:
Man nav skaidrs, kas notiek un kā to saprast.
Viņš interesējas, kā Ievai sokas un kādi ir viņas plāni.
No sirds novēlu, lai svētki izdodas un prātā mierīgas domas!
- Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 158. lpp.
- Koluža, R. Tā vai šitā. Latviešu valodas rokasgrāmata 9.–12. klasei. Lielvārde : Lielvārds, 2003, 74. lpp.
Mūsdienās vārdi tiek lietoti ar jau nostiprinājušos nozīmi, kas neatbilst etimoloģijai.
Konsultējoties ar LU klasisko valodu profesori Rūmnieci un LU profesoru anglistu A. Veisbergu, vispirms latviešu valodā tika skaidrota vārddaļu nozīme: lat. homo (hominis) ‘cilvēks’; grieķu (h)omoios ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’; ..fobija (lat. phobia < gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘bailes, nepatika (piemēram, hidrofobija)’; homofobs – homo (gr. homos ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’) – salikteņa daļa – ‘vienāds, līdzīgs (piemēram, homogēnisks, homologs)’; fobs (gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘tas, kas baidās, izrāda nepatiku, neieredz (piemēram, anglofobs)’.
Homonīms (gr. homōnymos < homo.. + onyma ‘vārds’) – ‘vienādi rakstāmi un izrunājami vārdi ar dažādu nozīmi’; līdzīgi piemēri ir arī vārdi homofoni, homogrāfi. Taču vārdu pamatā nav latīņu homo (ja tā būtu, vārds būtu jāskaidro kā cilvēknosaukums,cilvēkskaņa, cilvēkrakst(īt)s un tādā gadījumā arī vārdi homonīmi, homofoni, homogrāfi būtu tādi paši nevēlami un skaužami vārdi).
Grieķu vārdā (h)omoios iekavās liktais h izteic skarbo dvesmu, kāda šim vārdam bijusi sengrieķu valodā (ὍMOIOS), un tas ir apliecinājums tam, ka daudziem terminiem pamats un paraugs ir bijusi sengrieķu valodas izruna.
Mūsdienu grieķi (ar mūsdienu saprotot apmēram divus gadu tūkstošus) šos vārdus izrunā omofils, omofobs, jo raksta bez dvesmas skaņas (h) un to arī neizrunā. Ja mēs rīkotos atbilstoši jaungrieķu izrunas variantam, nebūtu jucekļa ar latīņu cilvēku – homo.
Vai piedāvāsim pēkšņi latviešiem teikt omoseksuālis, omofobija?
Vai mūsu sabiedrība būtu gatava pieņemt šādu izrunas tradīcijas maiņu, cik cilvēku to saprastu? Otra iespēja – izdomāt (radīt) jaunu vārdu šī (un tamlīdzīgu) jēdzienu apzīmēšanai, taču nav tāda gatava universāla vārda, ko šajā situācijā varētu piedāvāt un kas derētu visam: homofobijai, homonīmijai, homofonijai, homogrāfijai utt.
Turklāt, iedziļinoties mūsdienu grieķu valodā, ir pārprotamas šī veidojuma (potenciāli) uztveramās nozīmes: vai homofobija (tieši tulkojot) ir bailes no līdzīgā/tāda paša vai no līdzīgajiem/tādiem pašiem? Kā saprotami tādi paši: tie, kas baidās, vai tie, no kuriem baidās? Diemžēl valodā ir daudz vārdu, kuros klasiskās valodas ir izveidojušas šādu valodas spēli. Turklāt tas nav vienīgais vārds, kura nozīme atšķiras no etimoloģiskā skaidrojuma vai tieša tulkojuma.
Homofobija un homofobs nav latviešu valodas termini, un ar šādu nozīmi un izrunu tie eksistē arī citās valodās, tāpēc diez vai latviešiem izdotos pārliecināt par attiecīgo pareizrakstību vai izrunu lietotājus Latvijā, kur nu vēl Eiropā vai pasaulē!
Šādi un tamlīdzīgi jautājumi valodās eksistē, taču ne vienmēr tie ir atrisināmi, kā tas ir arī šajā gadījumā. Mākslīgi radīt terminu un ar varu lauzt nostiprinājušos tradīciju nav iespējams.
Tāpēc ar dažādu nozīmi, taču vienādi rakstāmus un izrunājamus vārdus lietosim kā līdz šim.
- Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 232. lpp.
