Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Kārļa Mīlenbaha (1853–1916) pirmais raksts 1881. gadā publicēts žurnālā „Pagalms”. Viņš parakstījies ar pseidonīmu Līgciemnieks, kuru izvēlējies pēc dzimtā Līgciema (Kandavas pag.) nosaukuma.
 

Kārlis Mīlenbahs ir bijis skolotājs, tulkotājs, akadēmiski izglītots valodnieks, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Ortogrāfijas komisijas vadītājs. Plašākai sabiedrībai visvairāk noteikti pazīstami divi darbi, kas tapuši kopā ar Jāni Endzelīnu: „Latviešu gramatika” (1907) un „Latviešu valodas vārdnīca” (1923–1932).

Mīlenbahs publicējis ap 100 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu. Noteikti jāmin pirmais plašākais latviešu sintakses apraksts – grāmata „Teikums” (1898), kā arī vairāki latviešu pareizrakstībai veltīti raksti, kā „Pareizrakstības jautājums” (1903), „Latviešu pareizrakstības jautājums” (1908), „Par jauno ortogrāfiju” (1912).

Īstenības izteiksmes salikto tagadni veido divas vārdformas: palīgdarbības vārds būt (nebūt) tagadnē un lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis, kas beidzas ar -is , -ies, -usi (-usies), -uši (-ušies), -ušas (-ušās).
Saliktajā laika formā ietilpstošais divdabis norāda arī vīriešu vai sieviešu dzimti, teikuma gramatiskajā centrā izteicējam saskaņojoties ar teikuma priekšmetu:
Brālis ir bijis Londonā; Mana māsīca pagājušajā vasarā bija aizbraukusi uz Itāliju; Mani draugi ir devušies prom; Manas māsas ir lasījušas ziņas.

Teikuma priekšmets latviešu valodā visbiežāk ir nominatīvā, un lokāmajam darāmās kārtas divdabim saliktās laika formas sastāvā ir tikai vienskaitļa vai daudzskaitļa nominatīva forma. (Latviešu valodas gramatika. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 474. lpp.)

Ar darbības vārdu nebūt ģenitīvs ir lietojams eksistences un piederības nolieguma nozīmē:
Vakar nebija saules; Jūrā nav viļņu; Man nav naudas.  (Latviešu valodas gramatika.  Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 349. lpp.)

Šādos gadījumos ģenitīvā lietotais vārds ir teikuma priekšmets, tātad teikuma gramatiskais centrs ir saules nebija, viļņu nav, naudas nav.  

Ģenitīvs (nevis nominatīvs) šādos izteikumos ir lietojams arī saliktajos laikos, proti, man nav bijis laika, man nav bijis skapja utt., tātad teikuma gramatiskie centri atbilstoši ir laika nav bijis, skapja nav bijis.

Ja šādos teikumos tiek lietots kāds vīriešu dzimtes lietvārds vienskaitlī, piemēram, laiks – man nav bijis laika –, tad parasti jautājumi par ģenitīva locījumu un pareizo divdabja formu nerodas, jo divdabja forma arī ir vīriešu dzimtē.

Svārstības šādās konstrukcijās valodas praksē rodas trijos citos gadījumos:
-    ja tiek lietots sieviešu dzimtes lietvārds vienskaitlī (pieredze);
-    ja tiek lietots sieviešu dzimtes lietvārds daudzskaitlī (kleitas);
-    ja tiek lietots vīriešu dzimtes lietvārds daudzskaitlī (draugi).

Latviešu valodas morfoloģijā marķētā un nemarķētā locekļa opozīcijā par nemarķēto uzskata vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīva formu, piemēram, īpašības vārda nemarķētā forma ir liels, augsts, savukārt marķētās*  – lieli, lielas, augstas u. tml. Lokāmā darāmās kārtas pagātnes divdabja nemarķētā, pamata forma ir, piemēram, bijis, braucis, devies, lasījis u. tml., pretstatā bijuši, bijušas, braukusi, devušies, lasījušas u. tml.

Ja teikuma priekšmets ir ģenitīvā, tad divdabja forma ir lietojama nemarķētajā formā vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīvā, proti: man nav bijis laika, man nav bijis pieredzes, man nav bijis kleitu, man nav bijis draugu.

*Ar nemarķēto formu saprot neitrālo, vispārināto formu, teiksim, profesijas vispārināti mēs nosaucam vīriešu dzimtē, piemēram, ārsts, psihologs, savukārt konkretizējot tiek lietota atbilstošā dzimte, skaitlis (t. i., forma tiek marķēta): šie kungi ir ārsti, Elīna ir psiholoģe.
 

Varētu domāt, ka viens no šiem ir literārās, savukārt otrs – sarunvalodas vārds, tomēr, kā liecina vārdnīcas, literārajā valodā vienlīdz iederīgs ir gan vārds puķkāposts, gan ziedkāposts.

Latviešu literārajā valodā ar darbības vārdu nebūt ģenitīvs ir lietojams eksistences un piederības nolieguma nozīmē (parasti tas ir noliegts teikuma priekšmets):

„Lielajā pasaules atlantā” ir dots vietvārda rakstījums Mineapolisa, tomēr Valsts valodas centra kolēģi norāda, ka tas nav ieteicamais rakstījums latviešu valodā. Šādi nosaukumi ir salikteņi, kuros oriģinālvalodā izmantots sengrieķu cilmes komponents -polis ar nozīmi ‘pilsēta’, un latviešu valodā tie tradicionāli atveidojami ar -pole neatkarīgi no to atrašanās vietas, piemēram, Grieķijā: Akropole, Nikopole, Aleksandrupole, Filipopole (tag. Plovdiva Bulgārijā); Itālijā: Neapole; Turcijā: Konstantinopole (senais Stambulas nosaukums); Ukrainā: Mariupole, Melitopole, Sevastopole, Simferopole; Krievijā: Stavropole; attiecīgi arī ASV: Mineapole un Indianapole.